Search
  • LASAP

Gatis Tauriņš: Mediju satura pirkšana: ar lielgabalu pa zvirbuļiem

Diskusija par mediju satura pirkšanu gan kontekstā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gadījumu, gan bez tā kļuvusi pārāk izplūdusi, cenšoties ieraudzīt politiku, „kārtējo publisko izrēķināšanos ar konkurentiem” un sabiedriskās attiecības liekot vienā katlā ar reklāmu. Ir zudis fokuss uz būtiskāko – ar naudu ietekmēt medija saturu nav profesionāli un tālredzīgi.

Turēt latiņu augstu

Komunikācija nav tas pats, kas strādāt rūpnīcā pie konveijera. Viena metode neder visiem gadījumiem. Tieši tādēļ mūsu profesija ir aizraujoša un par garlaicību savā darbā nevaram sūdzēties. Viens no būtiskākajiem komunikatora darba aspektiem ir iepazīt savu mērķauditoriju un veidot dialogu ar to.

Tajā pašā laikā ir vērtīgi, ja komunikācijas eksperts ne tikai seko sava darba devēja norādījumiem, ko darīt vai nedarīt, bet diskutē un meklē risinājumus. Tas ļauj attīstīt izpratni par sabiedriskajām attiecībām un komunikāciju.

Skatīties tālāk par šodienu

Ja vēlamies dzīvot izglītotā, erudītā, patstāvīgā, kritiski domājošā un harmoniskā sabiedrībā, kas spēj attīstīties, ir nepieciešams nodrošināt objektīvu informāciju, ko radījuši profesionāli un neatkarīgi speciālisti (pētnieki, eksperti, žurnālisti utt.), ņemot vērā sabiedrības vairuma intereses. Ir saprotams, ka no pirktām publikācijām nevar sagaidīt konstruktīvu materiālu, kas spētu norādīt gan uz stiprajām, gan vājajām (neviens neesam ideāls) pusēm.

Jāņem vērā, ka materiālas attiecības starp iestādi/uzņēmumu un mediju devalvē jēgpilnas sadarbības nozīmi. Pamēģiniet nākamreiz žurnālistam iniciēt tēmu par tiešām aktuālu problēmu un tās risinājumu. Ir dzirdēts, ka vairs neņem pretī.

Problēmas ir

Būtiski pieminēt vienu apstākli, ko esmu izjutis, būdams vienos ierakumos ar valsts pārvaldes komunikatoriem. Valsts komunikācijai tik tikko pietiek kapacitātes, lai atbildētu uz mediju ikdienas pieprasījumiem, līdz ar to proaktīvai nozaru komunikācijai par ministriju paveikto objektīvi pietrūkst jaudas.

Un, protams, viena pagale nedeg. Šeit ir nevietā mediju žēlabas, ka kāds īpaši velta pūles, lai tos novājinātu. Tas ir akmens to mediju dārzā, kas nekultivē profesionālas un konstruktīvi kritiskas žurnālistikas attīstību (pirktu saturu par kvalitatīvu žurnālistiku nenosauksi). Katrā ziņā neredzu iemeslu runām, ka valsts vajā medijus. Tomēr piever acis uz neviennozīmīgo praksi sociālā nodokļa maksāšanā un piešķīrusi samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi presei.

Gadījums un tā mācības

Ja pētām minēto IZM gadījumu un publikāciju Latvijas Avīzē, tad rodas divi savstarpēji nesaistīti jautājumi:

Kas ir šīs vēsts mērķauditorija?

Minu, ka mērķauditorija ir pamatskolu skolēni, profesionālo skolu audzēkņi un uzņēmēji – potenciālie jauniešu darba devēji. Ja tā, tad jājautā, vai kāda no šīm auditorijām ir Latvijas Avīzes, radio SWH (ok, Spin FM) un Neatkarīgās Rīta Avīzes patērētāji? Var atrast trāpīgākus kanālus. Vai vēsts ir bijusi tik nepievilcīga, ka vienīgais veids, kā dabūt to avīzes slejās, ir maksāt par to?

Piekritīsiet, ka „uz praksi balstītas mācības” ir sen pieprasīts produkts, kas prasmīgam komunikācijas speciālistam nesagādātu raizes, lai par to informētu mērķauditoriju ar tradicionālo mediju starpniecību. Jauniešu vecāki un uzņēmēji noteikti piebalsotu.

Summa, ko IZM gatava atvēlēt publikācijām Latvijas Avīzē, Neatkarīgajā Rīta Avīzē un ētera laikam Radio SWH, ir teju Ls 20 000. Vai ir efektīvāki veidi, kā likt to lietā?

Manuprāt, jēdzīgāk būtu īstenot radošu informējošu kampaņu (kaut atceramies Veselības ministrijas – Jūties švaki? Ne vienmēr ir tik traki), kas būtībā ir reklāma, vai pirkt profesionālas konsultācijas, kas spētu ieteikt risinājumus mērķtiecīgākai auditorijas sasniegšanai.

Vērts uzsvērt

Rezumējot domu, manuprāt, ietekmēt mediju saturu ar naudu (ok, apmaksāt informatīvo materiālu publicēšanu/pārraidīšanu) ir tas pats, kas ar lielgabalu šaut pa zvirbuļiem. Iztērētie līdzekļi ilgtermiņā nenes to rezultātu, ko sniegtu ieguldījums rūpīgās un atbildīgās attiecībās gan ar medijiem, gan savu mērķauditoriju. Turklāt sabiedriskās attiecības ≠ reklāma.

Diskusija izskatās gaužām plaša, cerams, ka, apzinoties savas rīcības sekas un ietekmi uz sabiedrisko domu, komunikācijas un mediju profesionāļiem izdosies to solidāri uzsākt, ar entuziasmu turpināt un konstruktīvi noslēgt.

© LASAP 2020

Pārpublicējot vai citējot, atsauce uz LASAP obligāta

PERSONAS DATU AIZSARDZĪBAS POLITIKA

STATŪTI