Search
  • LASAP

Kitija Balcare: 100 grami sabiedrisko attiecību teātrim

Atzīstot savu atkarību no regulāras teātra devas, taču ikdienā uzticīgi „kalpojot” komunikācijas jomai, nevarēju palikt vienaldzīga pretrunīgā situācijā. Latvijas Nacionālais teātris aizvēris durvis sabiedriskās televīzijas raidījumam „100 g kultūras” pēc tam, kad raidījumā pēc žurnālista Arno Jundzes jautājuma teātra kritiķe Silvija Radzobe ieteikusi skatītājiem neapmeklēt izrādi „Zeme un mīlestība” Latvijas Nacionālajā teātrī.

Lai arī teātris uzdod jautājumu par žurnālista un raidījuma veidotāju ētikas principiem, tomēr nevar izlikties neredzam kļūdu no sabiedrisko attiecību viedokļa. Tās ir žurnālistam aizvērtas durvis. Kur ir aizvērtas durvis, tur ir vieta baumām. Komunikācija tiek iedragāta pašos pamatos, liedzot abām pusēm virzīties tālāk, ja nav iespējas sēsties pie viena galda un atklāti, nepastarpināti runāt par notikušo ar visām iesaistītajām pusēm vienuviet. Pat aiz aizvērtām durvīm vai ar profesionālo asociāciju starpniecību. Tā vietā ir publisku reakciju vilnis. Zaudētājs šajā situācijā ir pats teātris, kura cita jaunākā izrāde, par kuru kultūras raidījums vēlējās stāstīt saviem skatītājiem, netika atspoguļota šī neklātienes konflikta dēļ. Tīri principiāli teātris nespēja samierināties ar skarbu kritiķa viedokli (pat ja tas ir pārāk kategorisks, neatstājot vietu skatītāja jeb indivīda paša viedoklim jau pēc izrādes noskatīšanās, nevis preventīvi tiecoties pasargāt skatītāju no individuālas pieredzes). Turklāt senais stāsts par to, ka arī negatīva publicitāte ir publicitāte, patiesībā varbūt liks daļai potenciālo teātra apmeklētāju izvēlēties tieši minēto izrādi, lai pārbaudītu savu reakciju par redzēto.

Atēnu ētikas kodekss sabiedrisko attiecību profesionāļiem nosaka, ka sabiedrisko attiecību profesionālis apņemas „pienācīgi cienīt un atbalstīt cilvēka pašcieņu un atzīt katra indivīda tiesības uz savu spriedumu”. Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas kodekss nosaka to, ka „žurnālists gādā par viedokļu daudzveidību, pat ja šie viedokļi šķiet pašam nepieņemami”, kā arī „žurnālisti nesniedz sabiedrisko attiecību pakalpojumus”.

Jāuzsver, ka sabiedriskais medijs nav paredzēts komplementāru viedokļu paušanai par valsts dotēta teātra repertuāru. Savukārt teātra kritiķa uzdevums nav izlemt, kuru izrādi skatītājam jāapmeklē un kuru ne. Izrāžu dzīvotspēja nav atkarīga tikai no prasmīga mārketinga, bet gan no daudz smalkākām mākslinieciskām komponentēm, kuras viena kritiķa subjektīvā balss nevar autoritāri aizēnot. Teātra kritika ir viedokļu polifonija.

Aizvērtas durvis žurnālistam nav ilgtermiņa risinājums. Rūgtums, kas uzkrājas konkrētā situācijā, ir laika izniekošana. Izskatās, ka skabarga netiek vilkta ārā no sāpīgas vietas, bet gan iespiesta tajā dziļāk. Nepatīkami. Principiāli. Kamēr neklātienes viedokļu cīņas turpinās (tai skaitā atkal pastarpināti un anonīmi sociālo tīklu pasaulē), paliekot katram pie savas subjektīvās realitātes, galavārds tomēr pieder teātra apmeklētājam, kurš, izvēloties izrādi un iegādājoties uz to biļeti, atdod par to pats savu balsi.

Pirmkārt, visām iesaistītajām pusēm vajadzēja uzreiz sēsties pie viena galda un runāt klātienē. Bez sociālo tīklu vai oficiālu vēstuļu starpniecības. Otrkārt, katram ir tiesības uz savu viedokli, taču katram jāievēro arī sava profesionālā ētika. Treškārt, žurnālistikai jābūt brīvai, sabiedrībai – demokrātiskai, bet teātra kritikai – daudzbalsīgai.

© LASAP 2020

Pārpublicējot vai citējot, atsauce uz LASAP obligāta

PERSONAS DATU AIZSARDZĪBAS POLITIKA

STATŪTI