Mirklī, kad vienā no lielākajiem ziņu portāliem ieraudzīju virsrakstu „Pēc kādām pazīmēm pusaudzī var atpazīt homoseksuālas noslieces?”, nācās skumji noskurināties savā it kā jau 21. gadsimta cilvēka ādā (kuras krāsai nevajadzētu būt nozīmei). Arī raksta saturs neļāva izsecināt, kāds ir raksta mērķis. Vai tiešām „ceļvedis” homofobijas pārņemtiem vecākiem? Vai izklaidējošs rakstiņš par tēmu, kas allaž izraisa viedokļu sadursmes? Vai tomēr (ne)apzināta tiekšanās pēc aizspriedumu veicināšanas sabiedrībā?
Februāra sākumā izmantoju iespēju piedalīties vērtīgās un prātu atsvaidzinošās Sabiedrības integrācijas fonda apmācībās mediju un komunikācijas profesionāļiem, tai skaitā, žurnālistiem. Apmācības bija laba pašpārbaude rāmjiem, kas ir mūsu apziņā (vai bieži vien pat zemapziņā). Tie ir rāmji, kas neļauj piedzīvot daudzveidības pievilcību, bet ierobežo saskarsmi ar dažādām sabiedrībā līdzāspastāvošām grupām.
Iespējams, pirms publikas vērtēšanai nodotā raksta autors vai autore publicēs nākamo pašu gatavoto materiālu, būtu vērts veikt īsu pašpārbaudi, atbildot uz šiem jautājumiem: 1. Vai sagatavotajā materiālā sniegtā informācija neizdara pārsteidzīgus vispārinājumus par konkrēto grupu? 2. Vai sagatavotais materiāls nepauž manus personīgos vai sabiedrībā pastāvošos pieņēmumus, stereotipus vai aizspriedumus par jautājumiem, par kuriem veidoju rakstu? 3. Vai es apzinos materiāla sagatavošanai manis paša izvēlēto vārdu, attēlu, skaņas un mūzikas emocionālo zemtekstu? 4. Vai mans raksts nav tendenciozs? Vai tas tiešām ietver vairākus viedokļus? 5. Vai apzinos, kā mans sagatavotais materiāls ietekmēs ne vien auditorijas viedokli, bet arī materiālā parādīto cilvēku dzīvi?
Tad, kad cilvēks sapratīs, ka nedzīvo melnbaltu patiesību pasaulē, bet gan tādā, kur ir ļoti daudz interesantu pelēko tonalitāšu, iespējams, sabiedrība kļūst atvērtāka dažādībai, nekultivējot prāta rāmjus arī apkārtējos. Turklāt šis ir tas gadījums, kad viedokļa „ierāmēšanai” pārdroši tiek izmantoti masu mediji kā visnotaļ augsta tribīne aizspriedumu „audzēšanai” citu prātos. Tas ir jautājums ne tikai par mediju atbildību klikšķu un komentāru laikmetā, bet arī par katra mūsu individuālo kritisko spriestspēju un attieksmi pret daudzveidību.
Commentaires