Search
  • LASAP

Kitija Balcare: Pases dizaina mācībstunda: āzis par dārznieku?

Šis nav stāsts par pasi. Arī par tās jauno dizainu nē. Tas ir jautājums par kompetenču jomām un par 21. gadsimta burvju vārdu „iesaiste”, ko tik bieži mēdz aizmirst dažādu līmeņu procesos un lēmumu pieņemšanā. Trīs pieturpunkti, ko gribu pieminēt jaunā pasu dizaina kontekstā kā uzskatāmu piemēru.

Pirmais. Vienam meita, citam kleita.

Es neesmu dizainere. Taču, tāpat kā visi citi, esmu praktiskā dizaina lietotāja. Ar subjektīvu viedokli par to. Jo plašāka un agresīvāka ir globalizācijas ietekme uz mūsu ikdienu, jo vairāk gribas pieslieties savai nacionālajai un/vai etniskajai izcelsmei. Dabiska reakcija.

Man patīk latviskas lietas, un manī ir lepnums gan par kultūrvēsturisko mantojumu, gan par mūslaiku Latvijā tapušo dizainu. Jā, es ziemā nēsāju omju adītus dūraiņus ar latviskiem ornamentiem. Jā, es esmu piedzīvojusi daudzkārt Dziesmu un deju svētku grandiozo kopības sajūtu kā dalībniece. Jā, es lepojos ar Latvijas dizainu – rūpniecisko, modes, vides un citu, ar ko mēs kā valsts arī pašreiz cenšamies nest savu vēstījumu pasaulē (izceļam savējos pašreiz projektā „Dizaina manifestācija”, piemēram).

Taču pases dizainam vispirms būtu jāpilda sava pamata funkcija – būt praktiskam dokumentam ar integrētiem drošības elementiem, bet tikai pēc tam estētiskā (turklāt estētisko katrs var variēt ar subjektīvi „skaistiem” vai „latviskiem” pases vāciņiem) ar romantisma garā iekļautiem pagāniski literāriem tēliem, izkaisītām himnas notīm un dokumentāliem notikumiem.

Otrais. Nogriezt, tad mērīt. Ja man sāp zobs, es dodos to labot pie zobārsta. Pie profesionāļa, paļaujoties uz tā zināšanām un pieredzi. Es nezvanu uz Veselības ministriju vai kādu citu institūciju un nejautāju amatpersonām, kā lai remdē sāpes vai kā lai salabo zobu mājas apstākļos.

Ja mums bija vajadzīgs jauns pases dizains, tad tā bija lieliska iespēja, pieaicināt vietējos dizaina profesionāļus kopā pat ar kultūrvēstures ekspertiem, lai kopīgi radītu dizaina produktu ar praktisku lietojumu kā Latvijas dizaina vizītkarti. Pase, atšķirībā no citām vietējā dizaina lietām, būs ikviena Latvijas iedzīvotāja lietošanā. Pašreiz atbildīgā iestāde stāsta, ka pie pases dizaina strādājušas ilgi un rūpīgi tās pārstāvētās amatpersonas, konsultējoties ar pases sagatavju ražotājiem Vācijā (uzsverot, ka šīs sagataves ir lētākas).

Šis ir tas neveiklais piemērs, kad, labu gribot, mēs radām jaunas lietas, neapzinoties neizmantotās starpnozaru sadarbības un profesionāļu (lai nesauktu tos par ekspertiem) iesaistes potenciālu. Tā būtu bijusi laba iespēja pašmāju dizaineriem radīt mūslaiku dizainu, kas būtu piemērots dokumentam bez kura neviens no mums konkrētā valstī nepastāv. Tā bija iespēja atbildīgās iestādes amatpersonām izanalizēt labo un ne tik labo praksi citu valstu vidū (kā to veiksmīgi darīja Valsts kanceleja caurskatāmā un pārdomātā procesā, sadarbojoties ar profesionāliem dizaineriem un Valsts Heraldikas komisiju, kā arī citām iesaistītajām pusem par vienoto valsts pārvaldes identitāti), lai rastu Latvijai piemērotāko risinājumu. Tā bija iespēja iesaistīt ietekmes puses, nonākt pie veiksmīgāka un sabiedrībai praktiskāka pases dizaina risinājuma, izvairoties no pašreizējās diskusiju vētras, kad šķēres pēc grieziena izdarīšanas jau noliktas vietā.

Trešais. Tuk, tuk, pats par sevi. Vieniem patiks, citiem ne tik ļoti, kāds spēs paraudzīties ar humoru, cits mazliet apvainosies, vēl kāds izcels citu valstu labos un neveiksmīgos piemērus. Vienaldzīgo nav. Būs labi, ja katrs (arī nepilsonis), spēs izstāstīt šī latviskas identitātes garā radīta dizaina vēstījumu citiem, izlaipjot tēlu, kultūrkodu un vēstures hroniku faktu labirintā.

Protams, katrs var spriest par lietām, kad tās ir jau notikušas (lasīt: iepirkums veikts un pasu sagataves tuvākajiem gadiem Vācijā nodrukātas). Pase nav griestu konstrukcija, dzīvību tiešā fiziskā veidā it kā neapdraud. Taču tik un tā tas lieku reizi atgādina, ka mēs dzīvojam profesionāļu deficīta laikmetā, kur aprobežojamies ar subjektīvu izvēli, neiesaistot citus un neizzinot pieredzi, lai lēmumu pieņemtu balstoties izpētē, zināšanās un pārliecībā, ka šis ir veiksmīgākais no iespējamajiem risinājumiem.

Šoreiz tā bija tikai pase. Taču bažas par kompetenci dokumentu satura radīšanā vai lēmumu pieņemšanā  citās valstiski svarīgās lietās tomēr paliek. Jācer, ka tajos gadījumos iesaisītās puses tomēr pie viena galda sanāk, aicinātas vai neaicinātas, un viedoklim ar pieredzi tomēr ir nozīme.

© LASAP 2020

Pārpublicējot vai citējot, atsauce uz LASAP obligāta

PERSONAS DATU AIZSARDZĪBAS POLITIKA

STATŪTI