Search
  • LASAP

Kitija Balcare: Signālmānekļi priekšvēlēšanu drudzī

Četrpadsmit partiju programmas Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir izskatītas. Ilgtspēja, atbildība, pat vide tajās ir reti klātesoši jēdzieni. Tā vietā mirgo „signālmānekļi” – valodas jautājums, pensijas, tradicionāla ģimene. Esam Eiropā, bet brīžiem joprojām drūmos viduslaikos.

Jau sestdien, 24. maijā, Latvija būs viens vēlēšanu apgabals, kā rezultātā astoņi politiskie prāti, mūsu pašu balsīm pilnvarotie, dosies uz Eiropu. Vienlaikus Eiropas Parlamenta 14 publiski pieejamās priekšvēlēšanu partiju programmas kalpo par lakmusa strēmeli, lai identificētu modes tendences politiskajā komunikācijā un laika gaitā uzberztās smeldzošās iekšpolitiskās tulznas. Turklāt aulekšiem izlasot visu vēlētājam piedāvāto “priekšvēlēšanu ēdienkarti”, apetīte atdot savu balsi mazinās. Kāpēc?

Pirmkārt, ilgtspēja, atbildība, pat vides jautājumi ir deficīts programmu rindās. Joprojām turpinot ierastās tēmas, nešķirojot vēlēšanu veidu (Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldības krēsls) un iespēju robežas to risināšanā. Pat tie, kam būtu jāiestājas par zaļām idejām, visa centrā liek cilvēku. Kālabad? Skaidra lieta, cilvēks taču ir vēlētājs, ne jau izzūdošās bites vai vietējie dārzeņi. Pietrūkst tālredzības, priekšlikumi ir tādi „ātro kredītu” risinājumi, lai nogludinātu uzreiz pamanāmos negludumus.

Otrkārt, programmās veikli „iemontēti” atslēgas vārdi, lai uzrunātu atsevišķas mērķauditorijas, motivējot tās balsot, solot risināt gadiem neatrisinātas, turklāt iekšpolitiskas sāpes. Balsu makšķerauklai galā ēsma dažādām gaumēm: krievu valoda, pensijas, tradicionālā ģimene, nodokļi, medmāsas utt., u. tjp., kas var patikt balsotājam atkarībā no tā profesijas, izcelsmes, vecuma, dzimuma un citiem sociāldemogrāfiskiem rādītājiem.

Treškārt, daudzinot diskriminācijas mazināšanu (pieminot ne tikai sieviešu, bet arī ES dalībvalstu diskrimināciju) un cilvēktiesības, politiskie prāti neaizmirst atgādināt par tradicionālas ģimenes aizstāvēšanu, nonākot pretrunā paši ar sevis sludināto domas un vārda brīvību. Bailes no citādā caurvij vairākas partiju programmas. Globalizācijas rezultātā problēmu iedomātai risināšanai pašmērķīgi ķeroties vai nu pie starptautiskiem dokumentiem, kas paredz kultūru dažādību, vai pievēršoties iekšpolitiskās “veļas” publiskai skalošanai Eiropas priekšā.

Ceturtkārt, iespējams, partiju programmas un arī potenciālie balsotāji iegūtu, ja tas nebūtu veiksmīgi vai ne tik veiksmīgi sagatavots sacerējums par priekšvēlēšanu tēmu komplektā ar personāliju „skaistumkonkursu” vides reklāmā, bet gan konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem, kuri iezīmē mūslaiku problemātiku. Vērtīgākais, ko, partiju programmas rakstot, varētu darīt politiskie prāti ir aizņemties struktūru kaut vai no sabiedrisko attiecību kampaņām. Pirmkārt, mērķis; otrkārt, stratēģija, kā to sasniegt; treškārt, taktiskie soļi, kā līdz šim mērķim īsākā vai ilgākā laika periodā nokļūt. Tas palīdzētu gan pašiem saprast, kas darāms, gan vēlētājam uzticēties partijai, atdodot balsi par reālu programmu, nevis vienas vai otras personības harizmu, intelektu, angļu valodas vai oratora prasmēm.

Kamēr partiju programma netaps par rīcības plānu ar īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiskiem mērķiem, balstot tos izpētē, nevis kolektīvu emociju konspektā, apmierinātība ar dzīvi, iekšzemes kopprodukts un neiecietība Latvijas iedzīvotājam paliks līdzšinējā līmenī un Eiropa joprojām mums paliks tāla.

© LASAP 2020

Pārpublicējot vai citējot, atsauce uz LASAP obligāta

PERSONAS DATU AIZSARDZĪBAS POLITIKA

STATŪTI