Mareks Matisons, sabiedrisko attiecību profesionālis, sociālo mediju aktīvs lietotājs, foursquere iniciatīvas vēstnieks Latvijā, LASAP valdes loceklis
Pavasarī man bija iespēja sastapties ar kādu nevaldības organizāciju – biedrību, kas ilgstoši dara labu darbu savā – vides izziņas nišā. Cilvēki darbojas godīgi un no sirds, kā mēs nereti teiktu – deg par savu lietu.
Diemžēl tā gadījās, ka kāds biedrības rīkots pasākums ar ilggadēju tradīciju draudēja nenotikt. Nenotikt tādēļ, ka atbalstītājs un mecenāts bija sācis lasīt gudras uzņēmējdarbības grāmatas, bija sācis meklēt atbildes uz jautājumu par jēgpilnu ieguldījumu. Un mecenāts (lai arī šis vārds visupirms nozīmē nesavtību atbalstā) lēmis neturpināt līdz šim pozitīvās emocijās balstīto sadarbību. Neesot atdeves.
Stāsts vienkāršs un skumjš – par spīti tam, ka katru gadu par notikumu, kuru biedrība ik gadu spēj pavērst nedaudz citādu un īpašu, bagātināt ar izglītojošu un ģimenes iesaistošu saturu, mediji, atstāstot šo notikumu, ne reizi tie nepiemin atbalstītāju. Atbalstītāju, kura ikgadējais biedrības konta papildinājums ļauj pasākumam notikt. Ar dedzību un nesavtību darbā vien par maz, nepieciešami lati vai euro un, jāpiebilst – nepieciešami katru gadu.
Tādēļ jau cilvēki pulcējas biedrībās, ka vēlas realizēt kādu kopēju gaišu mērķi un ne filosofēt, ka vajadzētu. Domā un Dara, kā mūs mudina kāda reklāma.
Bet bez naudas – grūti.
Un ilggadēja atbalstītāja atteikums pasākuma plānošanas priekšvakarā nav patīkams.
Es gribētu uzdot jautājumu – kādēļ mediji (un es atvainojos jau iepriekš par vispārinājumu) tik izmisīgi vairās nosaukt, nodrukāt vai iznest digitālajā vidē pasākuma atbalstītāju? Redakcijas politika?
Vai redakcijas politika ir aprakstīt Latvijas ieskābušā “krējuma” krūšu, lūpu un sazinvēlkuru orgānu gaitas “spridzīgās ballītēs”? Vai labā prakse medijos ir gatavot publikāciju par slavenu vīriešu neglītām sievām?
Man šķiet, pienācis laiks rosināt nošķirt centienus mediju redakcijas ievilināt kādā tiešās pārdošanas afērā, no aicinājumiem atspoguļojot izglītojošu, kultūras, mākslas pasākumu atreferējumos, pieminēt arī mecenātus. Abus minētos mēģinājumus nereti putrojot sauc par sabiedriskajām attiecībām. Tomēr starp piemēriem nav liekama vienādības zīme.
Nerunāsim šobrīd par kroplu atbalsta izpratni.
Stāsts nav par sponsoru, kas izliek savu logo un vides reklāmas banneri, kura izgatavošana maksā trīsreiz vairāk par niecīgo “atbalstu,” nedz arī par tiem atbalsta sniedzējiem, kas sola 1% no ziepju gabala cenas dāvāt bērnu veselībai.
Mums jārunā par atbalstītājiem un mecenātiem, kas sniedz būtisku ieguldījumu, atbalstot nekomerciālās iniciatīvas un bez kura līdzdalības šie notikumi nebūtu iespējami.
Redakciju politika neļauj minēt atbalstītājus / sponsorus / (sauciet kā vēlaties). Neļauj un viss.
Ja kādam projektam izdodas izkarot vai izlūgties mediju kā informatīvo atbalstītāju, mārketinga daļa ziņo redakcijas radošajam kolektīvam (pieļauju – mediju tikumības sargsuņi te spētu pat saskatīt mediju satura ietekmēšanu) un top kāda rindkopa, foto vai sižets par pašu pasākumu, bet finansiālais atbalstītājs atkal ir tikai nejaušs, modrā reklāmas daļas “cenzora” nepamanīts stāsta dalībnieks. Ja paveiksies.
Kādēļ?
Man sacīts, ka mediji tiecas būt pelnoši un neļaus taču firmas logo nogozēties redzamā vietā laikrakstā, ja šo “redzamību” var pārdot.
Dāvināšanas, atbalstīšanas un palīdzības kultūra, ja uz to augāmies no uzņēmumu skatpunkta, Latvijā vēl tikai veidojas. Uzņēmēji cenšas palīdzēt un biedrības mācās sacīt paldies, kaut vai sūtot pateicības vēstules.. Labi, ka publiskos pasākumos paši biedrību un fondu pārstāvji piemin uzņēmumus un individuālus ziedotājus..
Vai ar to ir gana?
Comments