Mana sākotnējā profesija ir dokumentālā kino režisore, un kino esmu nostrādājusi gana ilgi. Kad komunikācijas zinātnes doktorantūrā bija iespēja izvēlēties akadēmisko pētījumu lauku, nolēmu, ka būtu interesanti pētīt dažādās sakarības jomā, kurā pirms tam esmu darbojusies profesionāli. Tādējādi mana promocijas darba tēma ir „Latvijas dokumentālā kino komunikatīvo funkciju transformācija”. Darbā apskatu periodu, kad dokumentālajam kino Latvijā bija ievērojamākie sasniegumi, starptautiski augstākais novērtējums un arī lielākā interese no skatītāju puses – tas ir attiecināms uz tā saucamo padomju periodu (1944-1990).
Izrādījās, šī izvēle ir unikāla, jo masu komunikācijas un mediju kontekstā ne tikai dokumentālais kino, bet arī kino kopumā Latvijā nav pētīts nekad. Šādā rakursā tas reti aplūkots arī citur pasaulē, kur nu vēl akadēmiskā un doktora līmenī. Pierastā prakse ir analizēt kino kā mākslas veidu. Taču nav jāaizmirst arī tas, ka kino var būt ietekmīgs komunikācijas līdzeklis, kuram piemīt spēja veikt dažādas sociālas funkcijas sabiedrībā – tas var ideoloģiski ietekmēt, izglītot, informēt, audzināt u.tml. tās pārstāvjus vai tieši otrādi – degradēt tos. Turklāt šīs funkcijas laika gaitā attīstās, mainās to īpatsvars kopējā komunikācijas plūsmā un līdzekļi, ar kuriem šīs funkcijas tiek īstenotas. Spoži piemēri tam ir arī Latvijas dokumentālajā kino, kurš no klaja propagandas rīka padomju institūciju rokās pēckara gados kļuva par sociālo procesu dziļas un analītiskas izpētes līdzekli pētāmā perioda beigās, kad tādas filmas kā „Strēlnieku zvaigznājs”, „Šķērsiela”, „Vai viegli būt jaunam?” un daudzas citas ne tikai iekļāvās sabiedriskās domas pārmaiņu procesā, bet pat rosināja to. Šis Latvijas dokumentālā kino komunikatīvo funkciju transformācijas process ir analizēts promocijas darbā.
Viens no interesantiem pētījumu virzieniem darbā saistās ar to, kādi ir dokumentālā kino attīstības ceļi mūsdienās. TV un interneta ietekmē mainās dokumentālā kino skatīšanās paradumi, un tas ietekmē arī pieeju dokumentālo filmu veidošanā – mūsdienās dokumentālais kino kļūst arvien pētnieciskāks, tas arvien vairāk pārņem žurnālistikas paņēmienus, tādējādi apstiprinot savu piederību masu medijiem.
Zinātne ir ļoti darbietilpīga. Doktorantūras laikā saņemtā Eiropas Sociālā fonda projekta „Doktora studiju atbalsts Biznesa augstskolā Turība” stipendija bija liels atbalsts pētniecībā, kas mūsu laikos nav lēts process. Ar šo stipendiju varēju atļauties izpētes braucienus uz Antverpenes universitātes bibliotēku, kur ir fantastiska mediju bibliotēka, uz Maskavu, kur intervēju kino zinātniekus. Pateicoties stipendijai, man bija iespēja veltīt vairāk laika pētījumiem, un ceru, ka šo pētījumu rezultāts dos pienesumu Latvijas zinātnei.
Comments