Kas kopīgs preses relīzei un improvizācijas teātrim?

Atbilde uz šo ir: skaidrs sākums. Gan preses relīzes lasītājam, gan improvizācijas ainas skatītājam ir svarīgi saprast: kas ir iesaistīts, ko dara un kur notiek darbība.

Jau vairāk kā gadu apmeklēju improvizācijas teātra nodarbības Jaunajā Impro teātrī. Līdzās radošumam un iespējai izkāpt no ierastajām lomām šajā pieredzē saskatu arī saikni ar savu profesionālo ikdienu komunikācijā. Piemēram - ar preses relīžu rakstīšanu.

Šķietami tās ir atšķirīgas pasaules: vienā tekstu var pārlasīt un labot, otrā aina rodas skatītāju acu priekšā. Tomēr abas ir labs atgādinājums par to, cik svarīgi ir dot auditorijai skaidru pamatu jau no paša sākuma.

Galvenais jāpasaka sākumā

Preses relīzē galvenā ziņa jāpasaka jau pašā sākumā. Virsrakstam un pirmajai rindkopai jāpalīdz saprast, kas ir noticis vai gaidāms un kāpēc tas ir būtiski; papildu detaļas seko pēc tam. To sauc par apgrieztās piramīdas principu: vispirms svarīgākā informācija, pēc tam - to papildinoši fakti, citāti un konteksts. Man patīk to formulēt vienkārši: ja cilvēks izlasa tikai sākumu, viņam tik un tā jāuzzina galvenais.

Arī improvizācijas teātrī ir tehnikas un vingrinājumi, kas palīdz jau ainas sākumā iezīmēt tēlus, viņu savstarpējās attiecības, darbību un norises vietu. Skaidrs ievads ne tikai raisa interesi, bet arī palīdz skatītājam orientēties stāstā - saprast, kas ir tā varoņi un kas notiek, lai varētu sekot līdzi tālākajai attīstībai.

Kas? Ko? Kur?

Šie trīs jautājumi man šķiet labs sākuma pārbaudījums gan ainai, gan tekstam:

Kas? Preses relīzē - kurš rīkojas vai ir iesaistīts; improvizācijā - kas ir tēli un kādas ir viņu attiecības.

Ko? Preses relīzē - ko organizācija dara, maina vai paziņo; improvizācijā - ko tēli dara un kas pašlaik notiek.

Kur? Preses relīzē - kur notiek pasākums vai uz kuru vietu ziņa attiecas; improvizācijā - kādā vidē risinās aina.

Preses relīzē šos pamatjautājumus papildina arī kad? un kāpēc?, bet vajadzības gadījumā - kā?

Vēl pirms rakstīšanas ir vērts sev pajautāt: kāpēc šī ziņa būtu svarīga kādam ārpus mūsu organizācijas?

Rakstot šīs pārdomas, atceros vecos labos locījumu jautājumus no skolas laikiem. Princips palīdz sakārtot domas un veidot skaidru vēstījumu. Ģeniālais ir vienkāršs.

Konkrētība palīdz ieraudzīt stāstu

Salīdzinājumam - divi izdomāta pasākuma pieteikumi.

“Ar prieku paziņojam par nozīmīgu iniciatīvu jauniešu izaugsmes veicināšanai.”

Vai:

“Biedrība 30.oktobrī Rīgā rīkos bezmaksas darbnīcas, kurās vidusskolēni varēs izmēģināt robotu programmēšanu.”

Otrajā variantā ir skaidrs, kas ko darīs, kur un kad tas notiks un kam pasākums paredzēts. Pirmajā ir pozitīvs vērtējums, bet pati ziņa vēl jāmeklē.

Arī improvizācijā konkrētas izvēles palīdz veidot ainas vidi un notikumus. Īpašības vārdiem un tēla vai preses relīzes filozofijai ir sava vieta, bet faktiem un loģiskai stāsta struktūrai tomēr jāievēro pamatprincipi.

Klausīties, ne tikai runāt

Improvizācijas apmācībā nozīmīga vieta ir klausīšanās prasmei un partnera piedāvātā uztveršanai. Tā saucamais “Jā, un!”

Manā skatījumā tas ir vērtīgs atgādinājums arī komunikācijas darbā: kas ir vajadzīgs manai auditorijai, manam lasītājam?

Preses relīzes ziņai jābūt atbilstošai konkrētā medija un tā auditorijas interesēm. Pirms kārtējā raksta veidošanas uzdodu sev jautājumu: vai piedāvāju noderīgu ziņu, vai tikai vēlos, lai par mums uzraksta? Šeit noder arī nevardarbīgās komunikācijas principi, kas mudina izprast otra vajadzības un veidot dialogu. Jo nepietiek tikai pateikt savu - jāspēj arī sadzirdēt otru.

No improvizācijas pieredzes savā darbā gribu paņemt līdzi šo domu: dot otram pietiekami skaidru sākumu, lai viņš varētu sekot līdzi. Rakstot preses relīzi, mans pārbaudes jautājums ir: vai galvenais jau ir pateikts, vai arī tas slēpjas tikai raksta vidū?

Iveta Narkēviča

Komunikācijas profesionāle un “Iedvesmota komunikācija” partnere, LASAP biedre