Privātie uzņēmēji ir soli priekšā valsts pārvaldei. Dzīvojam laikā, kad uzticība ir sava veida valūta, kuras kurss pašreiz ir uzlecis ļoti augstu. Tieši tāpēc ir svarīgi parūpēties par atbildīgu un ilgtspējīgu pārvaldību ne tikai privātā sektora uzņēmumos, bet arī valsts un pašvaldību lauciņā.
Komunikācijas nozares kolēģi, kas nupat viesojušies Briselē ikgadējā Eiropas Komunikācijas samitā, atzīst, ka viena no apspriestākajām tēmām profesionāļu vidū šogad bija uzticība. Sabiedrības skepse informācijas pārbagātajā laikmetā ir pārvērtusies par uzticības mazināšanos ne vien kā ierasti valdībai, bet arī uzņēmumiem. Cīņā par uzticību var palīdzēt tikai godīgums un caurskatāmība. No tā atkarīga ne tikai sabiedrības kā klientu vai vēlētāju uzticība, bet arī pašu uzņēmumu un iestāžu darbinieku lojalitāte tām.
Viens no ceļiem, kā uzticību nosargāt, ir būt sociāli atbildīgam ne tikai ārēji, bet arī iekšēji ticot šai biznesa veidošanas pieejai. Uzņēmumi, kas to apzinās, spēj novērtēt ieguvumus no ilgtspējīgas pieejas uzņēmuma attīstībai un darbībai, vienlaikus izpelnoties arī atzinību (tātad arī uzticību) sabiedrības acīs.
Ņemot vērā šī gada Ilgtspējas indeksa dalībnieku profilu, redzam, ka no 67 valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām tikai 7 uzdrošinājās izvērtēt savu ietekmi un „mērīt” savas atbildības līmeni vietējā Latvijas mērogā. Tiesa, Ilgtspējas nedēļas laikā Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovska kungs solīja šo jautājumu pārrunāt, veicinot lielāku iesaisti un aktualizējot ilgtspējīgas attieksmes veidošanos arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās.
No vienas puses redzam, ka uzņēmēji ir tie, kuru rokās ir iespēja un zināma ietekme mainīt lietas, īstenojot ilgtspējīgu stratēģiju, bet no otras puses sabiedrība par uzņēmumu var atdot savu „balsi”, tikai izvēloties tā produktus vai pakalpojumus. Iebalsot deputātu krēslos konkrēto uzņēmumu ar atbildīgu politiku un caurskatāmu pārvaldību nav iespējams. Ar izņēmumu, ja kāds uzņēmuma pārstāvis nenokļūst par vēlētāju „ēsmu” partiju priekšvēlēšanu sarakstos.
Protams, ierasta lieta priekšvēlēšanu gaisotnē ir ārēji veiksmīgus un publiski atpazīstamus (kas ir vēl jo svarīgāk) uzņēmējus ar lielākiem vai mazākiem panākumiem biznesā iekļaut vēlēšanu biļetenu rindiņās. Tā politiskās apvienības cer uz sabiedrības atbalstu, zemapziņā ļaujot potenciālajam vēlētājam sasaistīt kandidējošā uzņēmēja biznesa apsviedību un sekmes ar iespējamo sociālpolitisko problēmu veiksmīgu atrisināšanu. Vieni saskata tur pieredzi kā vērtīgu resursu, citi – „labdarību”, kad uzņēmējs savā veidā uzņemas glābt valsti, vēl citi šādu vietas maiņu ķidā par savu interešu lobēšanu vai pat interešu konfliktu veidošanu.
Uzticība vai tās trūkums lielā mērā izaug no reputācijas. Ja uzņēmējdarbībā sabiedrība vērtē uzņēmuma reputāciju kopumā, tad politikā, sabiedrības acīm skatoties, joprojām vispirms tiek svērta nevis konkrētās politiskās partijas, bet gan konkrētas personālijas reputācija, nereti ņemot vērā tādus aspektus kā dzimums, matu griezums, dzīvesbiedrs un tamlīdzīgi ārēji un privāti raksturlielumi, nevis šī indivīda politisko solījumu un paveikto darbu bilance.
Priekšvēlēšanu laikā „lielā [uzņēmēju] staigāšana” no biznesa uz vēlēšanu urnu un atpakaļ nav nekas neparasts, lai gan veiksmīgas valsts attīstības pamatā, iespējams, ir nevis uzņēmēji deputātu krēslos, bet gan veiksmīgs privāts bizness ar godīgu un caurskatāmu pārvaldību. Savukārt tas jānodrošina valstij, radot apstākļus šī privātā biznesa veiksmīgai veidošanai, nepieciešamības gadījumā, veidojot trīspusēju sociālo dialogu, iesaistot valsts institūcijas, darba devējus un darba ņēmējus.