Vai mēs vadām pārmaiņas vai pārmaiņas vada mūs? Laikmetā, ko raksturo neremdināma dinamika, tehnoloģiju invāzija, kopienu formēšanās, informācija kā jēlmateriāls, ir svarīgi apzināties gan iespējas, gan riskus. Šis jautājums bija atspēriena punkts tam, lai apkopotu pārdomas pēc Eiropas Savienības institūciju un projektu komunikatoru seminārā „SumLab2014” dzirdētā un pārrunātā.
Digitālā revolūcija maina attiecību formas No medībām pie lauksaimniecības, tad tālāk uz industriālo revolūciju, līdz visbeidzot esam digitālajā revolūcijā. Katra šī attīstība maina arī attiecību formu un uzbūvi. Jebkurās pārmaiņas rada vairākas frontes. Pašam atrodoties pārmaiņās, no malas uz tām nav nemaz tik viegli paskatīties. Taču tur, kur vienlaikus pastāv vairākas sistēmas, rodas arī problēmas. Plaisas. Arī komunikācijā, no kuras tālāk izriet arī viss pārējais. Tas savukārt liek meklēt komunikācijas ekspertiem jaunus veidus, kā piepildīt pārmaiņas. Turklāt ne jau ar cenšanos likt mīlēt kādu iestādi vai organizāciju, bet gan sekot cilvēciski viegli uztveramām un izdzīvojamām vērtībām.
Pārmaiņu laiks ieskicē arī jaunu sabiedrības uzbūves modeli. Jaunā infrastruktūra, kura jāņem vērā, ir tīkli. Mēs nevaram runāt par digitālo stratēģiju vai digitālo mārketingu, jo tā attiecas pašos pamatos uz instrumentu izvēli. Mums jārunā par tīkla/tīklošanas stratēģiju, kas ietver sevī attiecības. Jo tālāk digitalizētā pasaulē, jo vairāk jāmeklē veidi, kā tajā nepazaudēt attiecību aspektu. Mēs dzīvojam zināšanu kopienās, kuras ar katru dienu kļūst specifiskākas un niansētākas, liekot pārējai pasaulei no publiskās komunikācijas atgriezties pie tiešās komunikācijas. Turklāt kopienu pasaulē vairs nerunā par vēstījumiem, bet gan par vērtībām, kas veido kopienu pamatu.
Ne pārmaiņu, bet sāpju vadība Tu vari vai nu ietekmēt pārmaiņas vai arī pārmaiņas var ietekmēt tevi. Nenoliedzami, ka izmaiņas sāp. Jebkuras. Turklāt jebkurā no līmeņiem. Līdz ar to jārunā ne tik daudz par pārmaiņu vadību (jo tās notiek jebkurā no iespējamiem scenārijiem, turklāt bez iespējas tās kontrolēt vai apstādināt, ja reiz tās sākušās), bet gan par „sāpju” vadību. Pārmaiņu vadība nepastāv, jo pārmaiņām mūslaiku pasaulē nemēdz būt paredzamu beigu.
Velkot paralēles ar vardarbību – upura tieksme sākotnēji ir vainot vispirms sevi. Šādā situācijā upurim tiek atņemta spēja racionāli izvērtēt notiekošo, līdz ar to pārmaiņu laikā īpaši svarīgi ir sniegt kontekstu notiekošajam, lai visas iesaistītās un ietekmes puses apzinās situāciju un iespējas, ko tā rada. Konteksts ļaus daudz vieglāk un ātrāk adaptēties pārmaiņām.
Caurskatāmība kā kultūra, nevis stratēģija Caurskatāmība vairs nav tikai kaila stratēģija. Tā darbojas ilgtermiņā tikai tad, ja caurskatāmība ir kļuvusi par iekšējo kultūru – organizācijā, uzņēmumā, kopienā. Laikmets diktē prasības un biedē ar to, ka par katru no mums ir datnes, apkopojot visu iespējamo, ko savā digitālā laikmeta laikā esam piedzīvojuši. Apzinoties to, ir vērts atbildēt (īpaši organizāciju, uzņēmumu, kopienu kontekstā), vai ir kāds arguments pret to, lai kaut ko nepadarītu publisku?
Iesaiste – mūslaiku atslēgas vārds Cilvēks mācās no pieredzes. Reizēm no citu kļūdām. Apkopo labāko praksi un uzskata, ka tas ir labākais iespējamais risinājums. Taču tas laupa iespēju nonākt pie inovācijas. Mainīt nākotni, diktējot jaunas tendences un izgaismojot inovācijas, iespējams tikai tad, ja uz katru problēmjautājumu skatīsimies tā, it kā nekad iepriekš to mēs nebūtu redzējuši. Mums nav jāattaisno gaida, bet gan jārada tās. Jādiktē tendences, pašiem tās radot, nevis sekojot.
Ja agrāk cilvēkam bija tieksme krāt lietas un lepoties ar tām, tad šodien daudz svarīgākas par īpašnieka tiesībām, ir pieejas jeb piekļuves tiesības. To pasvītro arī dalīšanās ekonomikas principi, kurā liela vērtība ir tieši atbildībai. Arī bizness to apzinās un radošākie zīmoli jau attīstīta jaunus segmentus, kas balstās šai dalīšanās principā. Piemēram, autoražotāji jau šodien rada iespēju, ar ko cilvēki var dalīties, neiegādājoties personīgo automašīnu, bet pieslēdzoties lietošanas tīklam ar aplikāciju palīdzību. Tātad dalīšanās un iesaiste – kā vieni no būtiskākajiem tīkla elementi.
Būt par vai būt pret? Lai mēs būtu daļa no kopienas, mums jābūt drosmīgiem. Jāprot iestāties ne tikai par kaut ko, bet nepieciešamības gadījumā arī pret kaut ko. Vienlaikus esot gataviem būt caurskatāmiem, apzinoties visus skeletus tumšos skapjos. Izvēle ir tas resurss, kurš pieder ikvienam no mums. Ar piebildi, ja protam to mērķtiecīgi izmantot, izvēloties ne tikai tos, kam sekot Twitter vietnē, bet arī to, kurai kopienai nepiederēt.