Pirms 22 gadiem - 2001. gada 27. aprīlī Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē satikās gandrīz simts komunikācijas profesionāļu, lai nodibinātu sabiedrisko attiecību asociāciju kā oficiālu profesionālas kopienas pārstāvi un platformu labās prakses pārnesei. Ar profesores Intas Brikšes atbalstu un iedrošinājumu ideja kļuva par realitāti.
Asociācijas dibināšanās procesā ar savu jau tolaik lielo pieredzi profesionālu kopienu dzīvē un nozares attīstībā dalījās Ričards Linings (Richard Linning). Starptautiskajā sabiedrisko attiecību asociācijā (IPRA) Ričards gadiem ilgi – un jo īpaši savas prezidentūras laikā 2011. gadā – sekmējis reģionālas sadarbības un nacionālu asociāciju veidošanu. Būtībā veicinot plašāku un daudzveidīgāku profesionālu sarunu.
Ričards visu savu profesionālo mūžu ir bijis komunikators – iesācis kā TV žurnālists dzimtajā Austrālijā, vēlāk strādājis dažādās sabiedrisko attiecību jomās visā pasaulē, tostarp Honkongā, Tuvajos Austrumos, Austrumeiropā un lobējot ES iestāžu gaiteņos Briselē. Būdams komunikators pēc būtības un pārliecības, viņš aktīvi seko līdzi aktualitātēm ar pieredzējuša praktiķa kritisko uztveri.
Tāpēc trīs no LASAP dibinātājiem – Inga Latkovska, Edžus Vējiņš un Kristaps Otersons – uzskatīja par vērtīgu noskaidrot Ričarda viedokli par pārmaiņām profesijā viņa dzīves laikā un komunikācijas aktualitātēm. Ideju īstenoja Inga un Kristaps – klātienē Ričarda un viņa sievas Žakvelīnas mājās Linkolnšīrā, Anglijā 2023. gada martā.
Fotogrāfijā no kreisās puses: Inga Latkovska, Ričards Linings un Kristaps Otersons
Šī ir saruna uz iepriekš iesūtītas struktūras bāzes. Ar R apzīmēts Ričards, ar I – Inga, ar K – sarunas moderators Kristaps.
K.: Labdien! Sāksim ar tehnoloģijām. Vai jaunie instrumenti un kanāli ietekmē komunikācijas būtību?
R.: Lielākās pārmaiņas 50 gados esmu novērojis tieši saistībā ar pieejamiem komunikācijas kanāliem. Vienkārši sakot, mēs pārvaldījām procesu: izvēlējāmies, kādus laikrakstus un žurnālus lasījām, kādus TV šovus skatījāmies, kurus vadītājus un autoritātes respektējām. Šo mediju īpašnieki rūpējās par mums, un cilvēki informāciju ieguva pēc saviem ieskatiem (pull komunikācija). To, kas mums tagad tiek piedāvāts, nosaka algoritmi, kas reģistrē un sadala mūsu personīgo darbību (push komunikācija). Uz aptaujām tāpat kā uz algoritmiem nevar pilnībā paļauties.
Izvēloties komunikācijas instrumentus un kanālus, primāri jādomā, kādu rezultātu vēlamies sasniegt. Rezultāts nosaka ievadi. Kā piemēru varu minēt Prinča Harija memuāru “Liekais” (Spare) ietekmi, kas bija tālu ārpus vecmodīga rīka un kanāla — grāmatas — lasītāju loka. Grāmata bija akmens, kas tika iemests sociālo mediju baseinā, lai radītu pastiprinātas ekspozīcijas un ietekmes paplašināšanos.
K.: Bet kur šeit redzama tehnoloģiju loma?
R.: Pastiprinājumā. Mēs izvēlamies atbilstošo pieejamo tehnoloģiju ziņojuma nodošanai.
K.: No tāda viedokļa nekas nav mainījies.
R.: Jā. Ir mainījusies tikai tehnoloģija. Kad es strādāju par televīzijas žurnālistu, ilgi pirms satelīta TV un interneta, es reiz telefoniski veicu interviju ar cilvēku vairāku tūkstošu kilometru attālumā, ierakstīju abus sarunas galus VHS formātā un pēc tam savienoju ierakstus pārraidei. Un man šķita, ka esmu neticami gudrs, radot iespaidu, ka atrodamies vienā studijā, līdz atklāju, ka līdzīgs rezultāts ir sasniegts divdesmit sešus gadus agrāk ASV, izmantojot vēl senāku tehnoloģiju – melnbalto optisko skaņu celiņu filmu. Tagad, protams, ar MS Teams u.tml. platformām viss ir iespējams vienā mirklī.
I.: Skaidrs, ka tehnoloģijas rada jaunus kanālus, piemēram, sociālos medijus. Bet tās, iespējams, arī maina veidu, kā domāt par komunikāciju. Viena lieta ir komunikācija no A uz B, no raidītāja uztvērējam. Es kā komunikators izvēlos īsto kanālu, lai sasniegtu savu auditoriju. Bet tagad varbūt viss notiek otrādi – auditorija vēršas daudz aktīvāk un brīvāk pie komunikatora. Un šo pārmaiņu lielā mērā provocē jaunās tehnoloģijas.
R.: Ne gluži. Tagad, piemēram, neapmierināts klients izmanto jaunas tehnoloģijas, bet agrāk viņš būtu uzrakstījis vēstuli. Taču sociālajos medijos klients var veidot alianses un domu biedru grupas, pastiprināt vēstījumu un palielināt atbalstu, arī kļūt publisks. Iepriekš klients bija viens starp simtiem miljonu, tagad sociālie mediji viņam dod iespēju būt kopā ar simtiem, tūkstošiem citu klientu, iegūt spēku un līdz ar to varu.
K.: Un ko tas nozīmē komunikatoriem? Kas viņiem būtu jāmaina komunikācijā ar klientu?
R.: Tas aizved pie jautājuma par patiesību, kas dzenas pakaļ meliem. Jo tas, ko saka klients, ne vienmēr ir universāla patiesība. Viņa pieredze var būt izņēmums. Visticamāk, katrs ražotājs atzīs, ka viņa produkts nav ideāls visu laiku. Ja klienta sūdzības gadījumā prece tiek nekavējoties mainīta, tad uzņēmuma reputācija necieš. Ja klienta sūdzība izplatās, tad iesakņojas uzskats, ka izņēmums ir likums: katra prece ir bojāta, pat ja ar 99,99% produktu viss ir kārtībā.
I.: Šeit ir vēl viens aspekts, ka mēs bieži labāk dzirdam negatīvo. Ja klients būtu ļoti apmierināts ar produktu un ierakstītu to feisbukā, domāju, ka viņš neiegūtu to spēku, par kuru mēs runājām iepriekš.
R.: Atbildot - galvenais kritērijs būs uzticēšanās. Ja kāds slavē kādu preci, uzreiz rodas jautājums: kas viņš ir? Vai es varu viņam uzticēties? Piemēram, atsauksmes par maltītēm restorānos. Pozitīvas atsauksmes rada aizdomas, ka tās rakstījis pats uzņēmums. Tātad tas noved pie uzticēšanās jautājuma. Laikā pirms jūsu piedzimšanas ikviens uzticējās personai baltā virsvalkā ar stetoskopu – ārstam. Ja viņš izrakstīja tabletes, produktus, pat cigaretes – cilvēki tās pirka. Tagad vērojama tendence neuzticēties institūcijām: politiķiem, medijiem, varas iestādēm. Visur redzēt sazvērestības.
K.: Vai mēs varam saskatīt komunikatoru līdzdalību procesā, kas orientēts uz uzticības zaudēšanu?
R.: Protams. Pirmais solis ir iedragāt personu, kas rada uzticību. Piemēram, Volodimirs Zelenskis. Pirmie propagandas centieni bija viņu diskreditēt kā avotu, kas, kā mēs atceramies, arī notika. "Kas viņš ir? Aktieris, komiķis!” Šis ir viens no paņēmieniem, ko plaši izmanto arī politikā, negatīvās kampaņās – piemēram, pret vakcināciju.
K.: Un tas noved pie sazvērestības teorijām, ka cilvēki uzskata, ka ar jebko var manipulēt?
R.: Tieši tā. Nevar uzticēties nekam. Un tas noteikti ir mums par sliktu. Taču te mēs nonākam pie jautājuma, kam tad tomēr uzticamies. Un tie ir mums tuvākie cilvēki. Komunikatoru uzdevums ir nokļūt, iefiltrēties šajā sistēmā, šajā tīklojumā, šajās mazajās kopienās – reālajās un virtuālajās. Piemēram, politiskajā procesā – kurš pieņems lēmumu? Ar ko būtu jākonsultējas? Kam viņi uzticas? Tie ir trīs līmeņi. Grūtākais ar uzticēšanos ir tas, ka vajadzīga tikai minūte, lai to pazaudētu, bet gadi, lai to atjaunotu.
K.: Šeit mēs vismaz pagaidām pieliktu punktu tehnoloģiju jautājumam. Tātad, mums ir ātrums, kas var arī strādāt pret mums, jo neuzticība var izplatīties ļoti ātri. Faktu apkopošana, atbildes formulēšana prasīs ilgāku laiku.
R.: Un tam ir vajadzīgs stratēģisks redzējums. No visām pārmaiņām komunikācijā es izceltu stratēģiskā redzējuma lomas pieaugumu. Sabiedriskās attiecības agrāk galvenokārt nodarbojās ar taktiku – preses konferenču, atklāšanas pasākumu organizēšanu…
Mūs, komunikatorus, tagad var iedalīt trīs grupās. Pirmkārt, taktisko, operatīvo darbu veicēji, kuri vienmēr būs vajadzīgi. Otro grupu es sauktu par apsēstajiem (“geeks”) – tie ir cilvēki, kas saprot tehnoloģijas un spēj tās veiksmīgi lietot. Bet šobrīd svarīgākais, manuprāt, ir stratēģijas aspekts, kas prasa cilvēkus ar labāku izglītību, plašu skatījumu, tādu, kas redz visu laukumu, saprot stratēģisko mērķi. Pirms daudziem gadiem, kad vides apsvērumi vēl nebija vissvarīgākie, es sagatavoju ļoti vienkāršu stratēģijas dokumentu starptautiskam uzņēmumam, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta tam, kā vides pārmaiņas ietekmēs uzņēmumu: – Tā ir vide, stulbi! Es to nepieminu, lai lepotos, bet kā komunikatori mēs varam dot ieguldījumu stratēģiskajā domāšanā un prognozēt jeb ar muguras smadzenēm sajust patiesās aktualitātes.
Kad es saku "labāk izglītots", es domāju, piemēram, medicīnā vai bioķīmijā, vai citās specializētās jomās. Speciālisti gadu gaitā ir apguvuši specifiskas zināšanas, taču ar atbilstošu vadību viņus var padarīt par efektīviem stratēģiskiem komunikatoriem.
Ričards Linings un viņa sieva Žakvelīna pie savām mājām Linkolnšīrā, Anglijā 2023. gada martā.
K.: Pieskarsimies nedaudz kovida ietekmei uz komunikāciju. Šis periods mums iemācīja darboties virtuālajā vidē, pārslēgties uz Zoom un MS Teams, bet vai tas ir kaut ko mainījis mūsu izpratnē par komunikāciju?
R.: Atvainojos, ka kaitinu – tā ir uzticēšanās nozīme. Varu pastāstīt par pieredzi Lielbritānijā, kur mums, piemēram, lika mazgāt rokas, bet tad izrādījās, ka ar pieskārienu infekcija netiek pārnesta. Otrs aspekts bija sociālā distancēšanās, kurai daudzi sekoja, bet daži vadītāji ne (intervijas laikā Apvienotās Karalistes parlamentā tika pārbaudīts Boriss Džonsons un ‘partygate’, kā arī viņa agrāko liecību patiesums – K.). Bija rindas pēc vakcīnām un konkurence starp dažādām vakcīnām. Un tad atskanēja balsis, kas teica: – Jūs sargājat vienu pasaules daļu, bet aizmirstat otru! Tas mani atgriež pie jautājuma – kam mēs uzticamies. Kovids izveidoja reālas un virtuālas kopienas. Cilvēki viens otru pieskatīja. Nonācām pie atziņas, ka varam viegli sazināties arī no attāluma – iepriekšminētais Zoom u.c. Sapratām, ka varam strādāt dažādi, attālināti. Kovidam bija daudz dažādu seku. Cilvēki arī sāka vairāk domāt par savas dzīves kvalitāti.
I.: Runājot par Ričarda teikto par uzticēšanos, es domāju, ka kovids mums ļoti tieši parādīja tās nozīmi. Latvijā valdība teica, ka jāvakcinējas, un vairāki pētījumi liecina, ka vakcinēšanās motivācija ir saistīta ne tik daudz ar neticību vakcīnām, cik arī ar zemo uzticības līmeni valdībai. Jo, ja valdība iesaka vakcinēties, tad viņiem kaut kas ir padomā, kaut kas nav kārtībā. Tas ļoti tieši parāda uzticības nozīmi, jo galu galā daudzi cilvēki saslima, nomira. Ja būtu lielāka uzticēšanās, kovida rezultāti būtu atšķirīgi.
R.: Šeit Lielbritānijā tas tika risināts tā, ka premjerministrs nodrošināja vadību, bet katru reizi, kad viņš kaut ko paziņoja, viņu atbalstīja divi medicīnas eksperti. Un tas noteikti ir saistīts ar uzticēšanos.
Es arī vēlētos atgriezties pie atsevišķu cilvēku centieniem. Piemēram, kādā skolā skolotājs zināja, kuri bērni nāk no nabadzīgām mājsaimniecībām, kuras paļāvās uz skolas vakariņām, tāpēc viņš burtiski gāja kilometriem garu ceļu, lai nodrošinātu viņiem pārtiku. Bija daudzi šādi centieni, kas demonstrēja kopienu latentā gara atbrīvošanu.
I.: Mēs šeit pieskaramies jautājumiem, kas nav komunikācijas problēmas, un tas noved pie Ričarda domas, ka komunikatoram mūsdienās ir jāzina daudz vairāk nekā paņēmieni. Kad sāku strādāt ar HIV tēmu, es neko par to nezināju. Tagad varu sarunāties par HIV.
R.: Tas nenozīmē, ka tu izliecies par ekspertu šajā jautājumā, bet tu spēj par to komunicēt. Es varētu atrast ekspertu, kurš par tēmu var runāt tīri akadēmiskā valodā, interpretēt sarežģītus pētījumus. Un es varētu arī viņu padarīt par komunikatoru. Šis ir manis minētais trešais, stratēģiskais, līmenis.
K.: Bet pat vienkāršam komunikācijas praktiķim ir jāzina tēma, lai uzrakstītu labu stāstu.
R.: Komunikatoram jāspēj sarežģīto pārvērst vienkāršajā. Tā ir komunikatoram nepieciešama prasme – izvilkt un komunicēt tēmas esenci..
K.: .. kas savukārt palīdz veidot uzticību. Jo cilvēki tevi saprot.
R.: Un tu nerunā pārgudri.
K.: Tad apkoposim faktorus, kas veido uzticību. Mēs minējām, ka melojot uzticību var viegli zaudēt. Patiesība joprojām ir faktors…
R.: Patiesības problēma ir jautājums par to, kas ir patiesība. Tā ir neticami subjektīva lieta. Mēs nevaram teikt, ka sakām patiesību. Mēs varam tikai teikt, ka mēs sakām to, ko mēs pašlaik zinām. Šeit mēs atgriežamies pie jautājuma par patiesību, kas dzenas pēc meliem.
K.: Tātad mēs varam runāt nevis par patiesību [kā faktoru], bet gan par apzinātu nemelošanu.
R.: Jā. Un par korekciju. Jo, ja es kaut ko saku un izrādās, ka man nav taisnība, tad klausītājs var domāt: – Sasodīts, es viņam vairs nekad neuzticēšos.
I.: Bet viņš var arī padomāt, ka tavā rīcībā ir jauna informācija.
R.: Tieši tā. Cilvēki teiks: – Labi. Šeit ir jauna informācija. Un šis cilvēks ir bijis pietiekami godīgs, lai atzītu, ka apstākļi ir mainījušies un arī viņa viedoklis, pat ja tas viņam liek izskatīties pēc idiota. Tā ir daļa no uzticības veidošanas.
K.: Apzināti nemeloju. Viedokļa labojums. Ekspertīze. Veids, kā tā tiek pasniegts – daudzi izlasīs tikai stāsta īso versiju. Viegla valoda, kas apliecina, ka tu neslēpies aiz vārdiem. Kas vēl? Neko nesakāt — tad mēs to esam noskaidrojuši.
Turpinot – par sabiedrisko attiecību lomu. Inga iepriekš Ričardam aizsūtītajā citē definīciju, ka sabiedriskās attiecības veido ilgtermiņa abpusēji izdevīgas attiecības. Tā joprojām ir spēkā? Kas ir sabiedriskās attiecības šai laikmetā?
R.: Jā, definīcija der vienam prakses aspektam. Es iepriekš izteicos par atšķirībām starp īstenotājiem, “gīkiem” un stratēģiskiem domātājiem. Sabiedrisko attiecību mērķis ir bijis kļūt par vadības funkciju, taču es uzskatu, ka tas nozīmē, ka vadībai ir jābūt izpratnei par komunikācijas nepieciešamību un vērtību, nevis valdē ieceļams komunikators. Stratēģisko sabiedrisko attiecību uzdevums ir izlemt, kuru no neskaitāmajiem pieejamajiem rīkiem izmantot – preses relīzes, sociālos medijus, atklāšanas pasākumus, tiešo komunikāciju u.c. Man sabiedriskās attiecības ir, vienkārši sakot, leļļu meistars, kas rausta organizācijas stīgas, lai ar komunikāciju sasniegtu tās taktiskos un stratēģiskos mērķus.
K.: Paldies! Tagad mēs varētu pāriet pie jautājuma par karu un propagandu.
R.: Vispirms – mums nav jākaunas, ka esam propagandisti. Sabiedrisko attiecību kā komercdarbības pionieri nāca no propagandas. Kā reiz teica ASV kara laika propagandists: – Ja mēs varam pārdot cilvēkiem karu, mēs varam viņiem pārdot jebko.
K.: Vispārzināms, ka propaganda ir intensīvi un efektīvi izmantota Krievijā – Putina administrācijā ar savu tautu – un viņi iet tālāk, mērķējot uz auditorijām ārpus Krievijas. Kādai vajadzētu būt demokrātiskās pasaules komunikatoru atbildei?
R.: Mūsu atbilde? Izglītot sabiedrību, lai tā atpazītu propagandu. Turklāt mums ir jāveicina kritiskā domāšana saistībā ar mūsu pašu komerciālajām akcijām, mārketingu, reklāmas ziņojumiem.
Atgriežoties pie uzdotā jautājuma, mums ir nedaudz jāatkāpjas. Dalījuma līnija ir starp kontroli vienā pusē un kontroles neesamību otrā. Tas, ko dzird cilvēki Krievijā, ir tas, ko Krievijas līderi vēlas, lai tie dzird. Un, lai to panāktu, tiek ierobežoti informācijas avoti un komunikācijas kanāli. Pārējā pasaulē mums ir neierobežoti, neierobežoti konkurējoši informācijas avoti. Neatkarīgi tiešsaistes mediji ziņo par reāliem notikumiem – uzbrukumiem slimnīcām, teātriem, utt. Un šīs lietas papildina Ukrainas vadības teikto. No vienas puses, ir kontrole, ierobežoti informācijas kanāli, no otras puses, konkurence un informācijas pārpilnība, pat nogurdinošs daudzums. Kas ir novedis pie tā, ka ziņas no Ukrainas vairs nedominē ikdienas ziņās Lielbritānijā.
K.: Kontrole ir viens no faktoriem. Vai ir vēl kādi? Es saprotu, ka pat cilvēki, kuriem ir labāka piekļuve informācijai, acīmredzot tic lietām, kurām viņi vēlētos ticēt. Vai ir citi būtiski faktori [efektīvai propagandai], un, no otras puses, vai profesionāli komunikatori var izmantot racionālu pieeju, lai cīnītos pret šo emociju ietekmi?
R.: Racionāla informācija ir sausi skaitļi. Emocionāla – indivīda izcelšana.
Rupji vienkāršojot, Rietumu sākotnējās cerības bija, ka Krievija uzvarēs, jo tā ir lielāka. Sieviešu ar bērniem došanās prom no Ukrainas izraisīja emocionālu reakciju. Racionāli ziņojumi runāja par uzvarētām vai zaudētām vietām, iznīcinātiem tankiem, nogalinātiem/sagūstītiem ienaidniekiem.
Kas notika pēc tam? Ukraiņi cīnījās ļoti labi. Uztvere par sagaidāmo līdz ar to ir mainījusies. Iepriekš mēs zinājām ukraiņus no Otrā pasaules kara. Tagad mēs tos zinām kā drosmīgus un prasmīgus cīnītājus. Tas ir mainījis emocionālo uztveri.
I.: Vai nupat teiktais arī pierāda komunikācijas lomu? Jo ukraiņi mainīja priekšstatu par Ukrainu un šo karu ar savu komunikāciju, kas, piedodiet, arī mēdz būt selektīva.
R.: Es teiktu, ka viens rada otru. Sākotnēji tā bija humāna katastrofa. Atbilde bija palīdzēt sievietēm, bērniem. Tad mēs redzējām, ka ukraiņi cīnās labi. Tātad ir jāpalīdz. Vajadzētu paskatīties ierakstus, bet es teiktu, ka Volodimira Zelenska teiktais laika gaitā mainījās. Sākotnēji viņš uzsvēra, ka šī ir humāna katastrofa. Tad viņa komunikācija pārgāja uz "nāciet palīgā" ar šautenēm un lodēm. "Palīdziet mums cīnīties!" Tagad mūsu uztvere par viņu ir mainījusies. Jo mēs viņam uzticamies – pirms tam bija šaubas un neziņa. Šobrīd viņš saka: – Mums vajag lidmašīnas! Viņa teiktais ir saistīts ar arvien sarežģītākām vajadzībām, kā arī arvien vairāk koncentrējas uz to, ko sabiedrība vēlas dzirdēt. Viņš šobrīd ir arī magnēts Rietumu līderiem, kuri vēlas kopā ar viņu uzņemt selfiju. Pat Džo Baidens veica 10 stundu braucienu ar vilcienu, lai tur atrastos.
K.: Līderība kā uzticamības faktors. Kā vadītājs viņš padara visu struktūru ticamu.
R.: Jā. Un, no otras puses, ja vēlaties kontrolēt, jums ir nepieciešama arī uzticēšanās līderim.
K.: Cits jautājums propagandas kontekstā ir par viltus ziņām, kas īpaši sociālo mediju laikmetā izplatās ļoti ātri. Viena no atbildēm uz to ir kritiskās domāšanas, mediju pratības mācīšana skolās. Cik tas var būt sekmīgi, ņemot vērā runāto par emociju lomu, ticēšanu vienam vai otram, balstoties emocijās?
R.: Mēs varam paskatīties, kā ir piemērojušās avīzes. Piemēram, Eiropā sākotnēji tās tika dibinātas kā noteiktu politisko partiju orgāni. Cilvēks pieņēma lēmumu iegādāties konkrētu laikrakstu, jo viņš piekrita tajā rakstītajam. Gadu gaitā laikraksti ir sapratuši, ka tie var iegūt vairāk lasītāju, uzrunājot plašāku auditoriju. Viņu lapās vairs nav skaidru politisko līniju, ir dažādi viedokļi, un tas ir labi. Tā ir daļa no atbildes. Mani interesē citu cilvēku viedoklis, tāpēc vienmēr esmu lasījis dažādas avīzes. Un šeit parādās kritiskā pieeja – jāpieņem un jārespektē, ka ir dažādi viedokļi. No tā aug tolerance dažādības jautājumos.
K.: Teiksim, ņemot konkrētu kara epizodi un Putina skaidrojumu tai – vai mēs Latvijā, tajā klausoties, varam būt toleranti pret to kā vienkārši atšķirīgu viedokli? Vai tas tomēr ir kas cits?
R.: Nē. Jums Latvijā ir īpaša pieredze par Krievijas negatīvo pusi. Jūsu instinktīvā reakcija ir negatīva: neuzticēšanās. Rietumu nostāja, ja mēs vispārinām, būtībā ir pret karu kā tādu un neuzticēšanās jebkuram sūtnim, kas veicina konfliktu, šajā gadījumā Putinam.
Šajā sarunas brīdī mēs nokļuvām dzīvā diskusijā par to, kur atrodams beigu punkts tolerancei, dažādības un atšķirīga viedokļa pieņemšanai un sākas lietas, kur dažādi viedokļi nav piemērojami. Ričards, pirmkārt, uzskata, ka Krievijā dzīvo cilvēki, kas tic Rietumu vērtībām, un tur notiek liberalizācijas process. To ir veicinājusi informācijas brīvības un piekļuves tai veicināšana. Otrkārt, viņš uzsver, ka tolerance ir divvirzienu process, un uzskata, ka tā darbojas kā atgriezeniskā saite un sarunas partneris šajā virzienā ir jāmudina. Un, treškārt, viņš vadās pēc visiem zināmā principa – mūsu viedoklis ar sarunu biedru var atšķirties, bet mēs viens otra viedokli respektējam. Protams, ieslēdzot kritisko domāšanu.
Kā minēts iepriekš, Ričards ir aktīvs starptautiskās profesionālās kopienas biedrs, sniedzot ieguldījumu profesijas standartu pārnesē un globālu un stratēģisku nozares jautājumu apspriešanā. Viņš uzskata IPRA un citas starptautiskās sabiedriskās organizācijas par "apolitiskām baznīcām", kuras (kā gudri aģenti) veicina tādas universālas vērtības kā vārda brīvība un piekļuve informācijai, kurās Rietumu demokrātiju, Tuvo Austrumu, Krievijas, Ķīnas u.c. dalībnieki līdzdarbojas, respektējot valodu, kultūras un reliģiskās atšķirības.
Sarunas organizētāji pamatvilcienos piekrīt Ričardam attiecībā uz dažādību un profesionālu organizāciju apolitiskuma principu. Un lieliski, ja IPRA izdotos veicināt vārda brīvību Krievijā un ne tikai Krievijā. Tomēr Ukrainas karu, kuru raksturo vardarbīga, prettiesiska okupācija un kara noziegumi pret civiliedzīvotājiem, Latvijā pamatā uzskata par vērtību, nevis politikas jautājumu, un mēs arī redzam, ka šo ļaunumu var apturēt tikai skaidra nostāja un koordinēta starptautiska rīcība. Un šādai rīcībai sava mandāta ietvaros, mūsuprāt, ir iespēja pieslēgties arī profesionālām organizācijām.
K.: Noslēdzot sarunu. Tik ilgi esot profesijā – kas jums komunikācijā patīk visvairāk?
R.: Satikt jūs. Viena no labākajām lietām dzīvē ir brīvi, atklāti un godīgi runāt ar citiem cilvēkiem. Ja kāds dara tās lietas, par kurām runājām, – ciena citus cilvēkus, pieņem dažādību, ir tolerants – tad viņa pieeja dzīvei ir citāda. Mūsu bizness ir saistīts ar savstarpēju komunikāciju. Pat runājot ar zāli, kas ir pilna ar cilvēkiem, mēs lielākoties fokusējamies uz vienu diviem cilvēkiem. Komunikācija sākas ar sarunu aci pret aci, ko mēs, profesionāļi, pārnesam citā mērogā.
LASAP dibinātāji Inga Latkovska un Kristaps Otersons: Paldies!