Tās ir priekšvēlēšanu spēlītes, nevis "ideoloģiju karš"

Tas, kas šobrīd notiek informatīvajā telpā ar “Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” denonsēšanu, ir bīstami. Ne tikai bīstami tiem, kas cietīs no vardarbības, kā arī bīstami Latvijas starptautiskajam tēlam iepretim sabiedrotajiem un starptautiskajiem investoriem, bet demokrātijai kopumā. Tas ir bīstami, jo atdodot populistiem saplosīšanai Stambulas konvenciju, no cepures var tikt vilkti vēl citi triki, kas sirdij liks ne tikai dauzīties straujāk, bet, iespējams, apstāties pavisam.

Daudzus gadus esmu Latvijā un ārvalstīs pētījis un analizējis dezinformāciju un informācijas ietekmēšanas paņēmienus. Īpaši prokremlisko dezinformāciju un iejaukšanos demokrātiskos procesos. Izmantojot dezinformācijas kampaņas kā pastāvīgu elementu hibrīdkarā pret rietumiem, Krievijas mērķi bieži nav pārliecināt par kaut kādu vienu “patiesību” (piemēram, ka “Stambulas konvencija ir visa ļaunuma sakne”).

Visbiežāk mērķi ir:

1) radīt haosu, panākt, ka cilvēki netic nekam un nevienam – īpaši valsts varas institūcijām un medijiem;

2) polarizēt un sašķelt sabiedrību, īpaši izmantojot reālas un jau esošas domstarpības, padarot tās lielākas, skaļākas, krāsainākas, tostarp piespēlējot abām (vai vairākām) nometnēm;

3) ar refleksīvo kontroli panākt savu naratīvu nonākšanu informatīvās telpas priekšplānā, kā rezultātā mērķauditorijas visu laiku ir soli iepakaļ, jo reaģē uz no ārpuses virzītiem naratīviem, tā vietā, lai veidotu un īstenotu paši savu darba kārtību.

Atsevišķas šīs pazīmes ir novērojamas arī gadījumā ar Stambulas konvenciju.

Ir skaidrs, ka šobrīd notiek politiskās spēlītes un priekšvēlēšanu cīņa pirms nākamgad plānotajām Saeimas vēlēšanām. Manu uzmanību sevišķi piesaista tas, cik mērķtiecīgi informatīvajā telpā tiek virzīts un uzturēts naratīvs par it kā notiekošo “ideoloģiju cīņu”, pat “karu” - starp konservatīvismu un liberālismu. Tas ir izdevīgi, jo tās ir ļoti vispārīgas un plašas birkas, kas ļauj zem viena lietussarga sagrupēties populistiem bez konkrētas ideoloģijas ar tādiem politiskajiem spēkiem, kas ideoloģiski ir ļoti tālu viens no otra. Tas rada konstruētu, mākslīgu, dažādas grupas vienojošu “mēs” identitāti, kas pretnostatīti pret “viņiem”, un, protams, tiek izmantota baiļu sēšana, kur “viņi” apdraud pašos pamatos “mēs” pastāvēšanu.

Pierādījums tam ir dažnedažādās sazvērestības informatīvajā telpā, īpaši sociālajos medijos, kas Stambulas konvenciju mākslīgi “sasaista” ar migrantiem, viendzimuma pāriem, dzimumu maiņām un kādām tik citām lietām vēl, kas nav ne brīdi pat pieminētas konvencijas tekstā, vienlaikus noklusējot, ka šī dokumenta pamatmērķis ir izskaust un mazināt vardarbību ģimenē.

Diemžēl (vai par laimi) šī procesa virzītāji neaizraujos ar jaunradi un idejas špiko viens pret viens no Kremļa rokasgrāmatas un populistu taktikām citviet pasaulē. Tas ļauj paredzēt, kādus “zaķīšus” vēl var izvilkt no cepures vēlēšanu gadā, ja pavilksimies līdzi visām provokācijām.

Tēmas jeb “sarkanie karogi”, kas objektīvi šobrīd (vēl) nav plašākas sabiedrības darba kārtībā, bet ko var izvilkt no cepures:

MIGRANTI - migranti nāk, atņem vietējiem darbu, izvaro sievietes un bērnus (šeit nav runa par instrumentalizēto migrāciju, ko veicina Lukašenko režīms un kas ir reāls drošības drauds, par ko ir objektīvs pamats runāt un rīkoties);

ABORTI - abortu aizlieguma vai ierobežojuma diskusijas pacelšana maigākās un smagākās variācijās;

ĀRVALSTU AĢENTI – centieni ierobežot mediju un/vai nevaldības organizāciju darbību, tostarp paceļot diskusijas par “ārvalstu aģentu likumu” un tam līdzīgu variāciju nepieciešamību;

BRISELES DIKTĀTS – naratīvu bīdīšana, ka mēs jau esam tik maziņi un nevarīgi, ka paši neko nelemjam un dažādus politiskos lēmumus mums uzspiež Brisele vai Vašingtona (“Nost ar Briseles diktātu!”);

NĀVESSODI – diskusijas pacelšana par nāvessodu atjaunošanu, kas it kā no šodienas perspektīvas ir mazāk ticama tēma, bet nav pilnībā izslēdzama, jo troksnis būtu milzīgs, pie tam ne tikai vietējā līmenī, bet arī starptautiski;

JĀPALĪDZ SAVĒJIEM, NEVIS UKRAIŅIEM – grūti iedomāties, ka šis naratīvs spētu savākt jebkādu vairākumu pašreizējā Latvijas politiskajā konfigurācijā līdz vēlēšanām, bet krievija to ir plaši izmantojusi un centusies iedēstīt Eiropas austrumu flanga valstīs kopš 2022. gada februāra. Līdz šī naratīva plašai izplatīšanai nenonāk vienā dienā, bet nevar izslēgt, ka populisti un dezinformatori to lietos arvien aktīvāk tuvojoties 2026. gada rudenim;

NEKAITINĀT KRIEVIJU – līdzīgi kā ar naratīvu par palīdzību ukraiņiem, to būtu grūti iznest un panākt jebko taustāmu līdz vēlēšanām, bet šo naratīvu var izmantot (un visdrīzāk izmantos), stāstot, ka nevajag jau nemaz tik daudz investēt aizsardzībā, ka nevajag jaunas sankcijas pret krieviju vai ka galvenais ir miers par katru cenu.

Nesaku, ka visus šos naratīvus izmantos vai ka tas notiks tuvākajos mēnešos, bet tas var notikt. Tiem var tikt piepulcināti arī citi. Ja to darīs, tad ar konkrētiem mērķiem, tostarp:

1) uzvilkt un polarizēt sabiedrību, uzturēt spriedzi informatīvajā telpā (kas savukārt paver iespējas citām manipulācijām);

2) novērst uzmanību no reālu tēmu risināšanas, panākot ka varas centriem un medijiem pastāvīgi jāreflektē par tiem nevis reālām problēmām aiz loga;

3) graut sabiedrības saikni ar valsti, veicināt neuzticēšanos institūcijām un demokrātiskiem procesiem (piemēram, līdzdalībai vēlēšanās);

4) graut valsts starptautisko tēlu un reputāciju.

KO DARĪT?

1. Nesamierināties un neklusēt! Demokrātijas mirst klusumā, un, lai tas nenotiktu, būtiski turpināt iesaistīties diskusijās; ja nepieciešams, doties demonstrācijās; kā arī noteikti piedalīties vēlēšanās nākamgad. 5000+ demonstrantu Latvijas ielās nav maz, tā ir viena no lielākajām akcijām pēdējo 35 gadu laikā kopš barikādēm, bet jābūt gataviem pie citu “zaķīšu” vilkšanas ārā mobilizēties un darīt vēl un vēl. Jāatceras, ka demokrātija ir darbības vārds.

2. Pieprasīt no politiķiem (neatkarīgi no politiskā spektra gala), lai nākamgad tie nāk uz vēlēšanām ar konkrētām idejām, plāniem un piedāvājumiem reālu problēmu risināšanai – tautsaimniecībā, demogrāfijā, drošībā, veselībā, izglītībā u.tml. Lai priekšvēlēšanu gadā ir kvalitatīvas diskusijas un pašu veidota darba kārtība, nevis pavilkšanās uz refleksīvo kontroli un reaģēšana uz uzkonstruētām “problēmām”.

3. Nepavilkties līdzi naratīvam, ka šobrīd notiek “ideoloģiju cīņa”, kur karo “ģimenes vērtību aizstāvji” ar liberāļiem. Ja to vispār var apzīmēt kā cīņu, tad drīzāk kā cīņu par to, cik lielu spēles laukumu informatīvajā telpā un nākamajā Saeimā mēs kā vēlētāji atdosim populismam un Kremļa štata dezinformatoriem.

4. Ievilkt elpu un saglabāt vēsu prātu. Ja pirmsvēlēšanu spēlītes šoreiz sākušās tik savlaicīgi, tad skaidrs, ka priekšā vēl gaidāms daudz kas. Līdzīgi kā ar iešanu uz sporta zāli, kur nepietiek aiziet pāris reizes, lai būtu formā, tāpat arī ir pastāvīgi jāiegulda savā noturībā pret dezinformāciju un manipulācijām.

Šeit, iespējams, var līdzēt nesen izdotā rokasgrāmata, kuras mērķis ir apbruņot ar praktiskām zināšanām, kā pretoties dezinformācijai:

Par rokasgrāmatu par dezinformāciju

Tikko iznākusi "Rokasgrāmata pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties (2. izdevums)", kas apkopo vērtīgas un ikvienam noderīgas zināšanas, kā atpazīt un pretoties Krievijas dezinformācijai un informācijas ietekmes pasākumiem.

Rokasgrāmata pirmo reizi publicēta jau 2022. gadā, bet tagad tikusi papildināta un atjaunota, balstoties uz lasītāju atsaucēm par pirmo izdevumu, kā arī ņemot vērā jaunākos notikumus un Kremļa izplatītos dezinformācijas naratīvus par Latviju.

Tā ir balstīta uz visaptverošo valsts aizsardzību, kas gan redz draudus informatīvajā telpā kā daļu no kopējā apdraudējumu spektra, kam Latvijai jāspēj efektīvi pretoties, gan paredz iesaistīt plašāku sabiedrību valsts aizsardzībā. Rokasgrāmatas mērķis ir apbruņot sabiedrību ar praktiskām zināšanām, kā pasargāt sevi un sev tuvos informatīvajā telpā, kā arī sniegt ieguldījumu valsts aizsardzībā. Tā būs noderīga ne tikai valsts institūciju komunikācijas profesionāļiem, bet arī skolotājiem, vecākiem un ikvienam pilsoniski aktīvam Latvijas iedzīvotājam.

Grāmata pieejama digitālā formātā gan latviešu, gan angļu valodā

Rihards Bambals, Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā preses sekretārs