Krīze ir cena, ko maksājam par nokavētiem uzlabojumiem. Reizēm ar asinīm

Šodien ir 21. novembris. Jau vienpadsmitais, kad domas atgriežas atmiņās tajā sasodīti drūmajā laukumā Zolitūdē. Tur, kur pār cilvēku galvām sabruka jumts un dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet daudzi tika smagi ievainoti.  Ir ļoti daudz, ļoti personīgu, dziļu un arī sāpīgu atmiņu no tām dienām. Mirkļu, kas iespiedušies atmiņā uz mūžu. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz emocijas nolikšu malā, lai varu uzrakstīt par krīzēm kā fenomenu.   

Ja mēs paskatāmies uz krīzēm, kā evolucionāru spēku, kas tiecas uz jaunu kārtību (mana, praktiķa un sistēmiķa definīcija krīzēm), tad ļoti daudzas lietas sāk šķist ļoti skaidras un pat pašsaprotamas. Tiesa, to var izdarīt tikai tad, ja spējam paskatīties uz šo procesu tādā zoom out skatījumā, diezgan attālināti un bezkaislīgi. Jo tuvumā vienmēr ir emocijas un, ja mēs esam emocijās, nespējam ieraudzīt kopainu un uztver tās nozīmi.

Pirmskrīze. Krīzes pirmsvēstneši

Krīžu vadībā un komunikācijā ir izplatīts uzskats, ka krīze notiek pēkšņi, visnepiemērotākajā brīdī un tur, kur to vismazāk gaida. Jā un nē. Atkarībā kā mēs uz šo paskatāmies.  

Krīzei vienmēr, tiešām vienmēr, ir vēstneši! Signāli, situācijas, notikumi. Sistēma šādi signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas nedarbojas tā kā vajadzētu. Šīs, savstarpēji it kā pat nesaistītās, lietas var būt tiešām grūti uztveramas, ja tām trūkst konteksta. Šis ir pirmskrīzes posms, kurā ļoti būtiska nozīme ir risku analīzei un risku novēršanas (vai mazināšanas) plānam. Pavisam reālam, ne formālam! Jo šādi, sistematizējot iespējamos riskus, grupējot, analizējot tos ir iespēja ieraudzīt un uztvert pirmskrīzes vēstnešus. Un reaģēt uz tiem. Novērst. Veikt uzlabojumus sistēmā, kas pieklibo. Ja nē, kritiskā masa vienubrīd būs sasniegta un krīze notiks. 

Krīze. Vecās kārtības demontācija

Ja pirmsvēstneši ir palaisti garām, ja risku novēršanas plāns nav izstrādāts un iedarbināts, tad krīze principā būs neizbēgama. Jautājums tikai – kad tā notiks, kāda būs un kādu cenu nāksies par to maksāt? Tas būs veids, kā sistēma pati nojauks veco kārtību, kura vairs nekalpo un veidos vietu, kur rasties jaunajai, labākai (vismaz tobrīd) kārtībai. Un piestādīs rēķinu…

Zolitūdes traģēdija pieprasīja pārskatīt un beidzot sakārtot būvniecības nozari un pašplūsmā palaistos procesus, kas attiecās uz sabiedriskām celtnēm (ļoti vienkāršoti un šauri, lai neizplūstu). Cena – 54 cilvēku dzīvības, daudzu veselība un traumētas iesaistīto dzīves. 

Ivana Berladina, mazgadīgā zēna nāve Dobuļu meža masīvā pēc pazušanas Liepājā, bija cena par sabiedrības vienaldzību, kas redzēja, bet nepievērsa uzmanību vienam mazam bērnam pilsētā vai autobusā.  

Pēc 1999. gada uzbrukuma bērnudārzam Gulbenē, kurā diendusas laikā ienāca svešs vīrietis un nogalināja trīs bērnus un audzinātāju, sāka domāt par drošību bērnudārzos un to, kādas personas un kā drīkst/var ienākt pirmsskolas iestādē. 

Šādi es varētu turpināt ilgi, minot konkrētas traģēdijas, kas beidzot iekustinājušas procesus, kas pirms tam pat aktualizēti, bet būtisku valsts izpratni vai atbalstu nav saņēmuši. Manā pieredzē tādu ir daudz un burtiski visos ir saskatāma viena un tā pati formula – traģēdija (krīze) bezkaislīgi un ļoti skarbi parāda, kas sistēmā nestrādā un sagrauj vai diskreditē to. Tā prasa pēc jaunas, funkcionālas kārtības. Jo lielāka disfunkcija, jo lielāka cena. Diemžēl.

Pēckrīze. Nepieciešamo uzlabojumu ieviešana. 

Pēc katras krīzes būtu jābūt debrīfam. Kad putekļi  nosēdušies, emocijas mazliet noplakušas (katrā krīzē šis laiks ir atšķirīgs) visiem iesaistītajiem (atbildīgajiem, iesaistītajiem) jāsanāk kopā un bezkaislīgi jāizanalizē gan pirmskrīzes process (kas liecināja, ka krīze varētu notikt?), gan krīzes process. Ietverot visu gan informācijas apriti, rīkojumu un darbību secību utt. Burtiski visu! Katra iesaistītā puse nāk ar savu analīzi un secinājumiem, tos liek kopā un gatavo novēršanas uzlabošanas plānu. Tātad veido skici jaunajai kārtībai, kas tiks likta vietā vecajai, ko krīze (evolucionārais spēks) atzina par vairs nederīgu.  Šeit ir svarīgi to tiešām izdarīt – veidot sistēmu, kas strādās labāk. Nevis meklēt vainīgos (precīzāk – sodāmos), jo šīs ir divas absolūti pretējas kustības. 

Noslēgumā jāatzīst, ka krīze ir arī virzošs spēks, lai gan reizēm tās cena ir ļoti, ļoti sāpīga un cilvēcīgā līmenī – ļoti negodīga.

Domās ar visiem tiem, kas šovakar pulcēsies Zolitūdē, lai noliktu ziedus un iedegtu svecīti. Un tiem, ar kuriem plecu pie pleca strādājām visas tās dienas un naktis.

Sigita Pildava, LASAP valdes pārstāve, Komunikācijas profesionāle, stratēģiskās un krīžu komunikācijas eksperte, Elements C vadītāja