Sigita Pildava: Kā (iz)dzīvot jaunajā realitātē?

Ziņas biedē. Pasaule ir mainījusies un, izskatās, citādi, nekā vairums cerējām. Un tomēr – tā ir mainījusies. Lielo pasaules politisko spēku tektoniskās plātnes izkustējušās un to ietekme nav noliedzama. Riski pieauguši un neviens īsti nevar pateikt, kas notiks tālāk. Jo īpaši, mums “mazajiem” , kas savā vēsturē jau ir piedzīvojuši Molotova - Ribentropa paktu, ieslēdzas ģenētiskā atmiņa. Un tā ir sāpīga. 

Informatīvais lauks šobrīd ir piesātināts ar iespējamiem kara draudiem un dažādu ekspertu skarbām un pat biedējošām prognozēm. Ko darīt cilvēkam? Turpināt sekot notikumiem un baidīties vai novērsties no ziņām un patverties ilūzijā, ka gan jau nokārtosies? Nē, neviens no šiem variantiem vairs nederēs. Ne šobrīd. Jo mēs jau esam reālā krīzē, kur X stunda vairs nav mazticams teorētisks vienādojums.

Piedāvāju paskatīties uz situāciju no krīžu un komunikācijas skatu punkta, jo reizēm, lai saprastu kopainu, nepieciešams izprast atsevišķus elementus un to mijiedarbību.

Krīzē informācija ir pats svarīgākais. Tā palīdz izdzīvot.

Jā, informācijai tiešām var būt dzīvības cena un pie šī mums pamazām jāsāk pierast. Mums ir jāapzinās riski un jāseko līdzi notikumu attīstībai. Šobrīd, vairāk nekā jebkad agrāk, medijpratībai var būt izšķiroša nozīme. Tā ir spēja izvērtēt gan ziņas avotu, tā ticamību, gan pārbaudīt to citos ticamos kanālos. Tas nozīmē neuzķerties uz viltus ziņām un nedalīties ar tām. Tas nozīmē ticamus un oficiālus ziņu avotus, ne tikai savu soc tīklu burbuli! Jā, arī nacinālos sabiedriskos medijus, jo tieši tur jūs varēsiet uzzināt kā rīkoties, ja X stunda tomēr tuvosies. 

Trauslais līdzsvars starp informēt un nomierināt.

Šis vienmēr ir bijis izaicinoši, kā sniegt pietiekami daudz nepieciešamās informācijas, bet vienlaikus neuztraukt un neradīt nepamatotas bailes? Jo šeit var iebraukt abos grāvjos – pārreagēties vai nomierināt tik tāl, ka iedzīvotājiem zūd gan modrība, gan ieinteresētība, kas var izrādīties izšķiroši.

Īsa atkāpe par mediju uzdevumu un lomu. Vienkāršojot - mediju galvenais uzdevums ir informēt. Vēlams, ar dažādu pušu viedokļiem, saglabājot ziņu neitralitāti un paļaujoties uz ziņu patērētāja spēju izvērtēt piedāvātos viedokļus un uz tā pamata veidojot savējo.  Un šobrīd ziņu, tiešām būtisku un ļoti aktuālu ziņu pasaulē ir daudz! Diemžēl, ne tās pozitīvākās. Un mediji informē. Viņi savu darbu izdara.

Cits jautājums, vai nacionālā līmenī, valdība un eksperti pietiekami piestrādā pie saviem vēstījumiem, vai paliek tikai skaļākās frāzes un biedējošākie scenāriji?

Emocijas krīzē ir vispostošākais ienaidnieks.

Kāpēc? Jo tiklīdz mēs iekrītam emocijās, mūsu loģiskā domāšana (un tātad arī rīcības spējas) strauji samazinās vai kļūst emocināli neloģiskas. Tieši tāpēc krīzēs lielākais risks ir radīt vai veicināt paniku. Tās sekas var būt iznīcinošas.  

Kas krīzēs spēj nomierināt?

Informācija! Informācija par to, kas tieši notiek, kurš par to gādā (atbild, risina) un kā notiekošais var ietekmēt mani un ko tieši man iesaka darīt vai nedarīt šobrīd. Un paļaušanās, ka man būs iespēja uzzināt turpmāko informāciju un instrukcijas, kas mani pasargās.

Šeit vēl viena atkāpe – krīzes pirmajā stadijā, informatīvā telpa ir pārpludināt ar biedējošiem faktiem, jaunumiem un parasti tikai nākamajā stadijā sāk parādīties saturs, - kā mums, sabiedrībai, ar šo tikt galā. Jāsecina, ka šobrīd vēl joprojām informatīvā telpa ir pārpilna ar pirmās krīzes stadijas informatīvo saturu. Kas no vienas puses ir saprotams, jo situācija saasinās un eksaltējas, slikti jaunumi seko cits citam, bet ieilgstot slikto ziņu periodam, vitāli sāk pietrūkt nomierinošās sadaļas info. Tātad, kā man būt ar šo visu?

Kā lietot ziņas?

Šis man šķiet ļoti svarīgs aspekts, kas daudziem vēl ir jāapgūst. Ziņas = informācija. Tātad ziņas un to saturu uztvert kā informāciju, kas Tev var būt svarīga, nepieciešama, bet – neiesaistīties emocionāli! Maksimāli uzmanīt sevi, lai neiekrīti emocionālā bedrē. Tas var nozīmēt arī informācijas dozēšanu, izvēloties dažus ticamus avotus, vienlaikus vērojot un pieskatot sevi, kā es to uztveru?    

Ziņu mērķis – ir informēt un informācija tev ir un būs svarīga, tāpēc mācies to ekoloģiski patērēt. Ja esi aizgājis tikai savā sociālajā burbulī, radini sevi pamazām pieslēgties atpakaļ, lai būtu informēts. Jo tas var būt izšķiroši.

Kā (iz)dzīvot jaunajā realitātē?

Un šeit mēs nonākam pie psiholoģijas. Vislielākās bailes cilvēkam ir bailes no nāves. Un kara draudi ir tiešā veidā saistīti ar nāves draudiem. Kāpēc to rakstu, jo to ir jāapzinās, es baidos, jo baidos nomirt. Reizēm palīdzoša ir kaut vai šīs domas atzīšana sev. Mazliet atbrīvo.

Otrs visbriesmīgākais psiholoģiskais aspekts ir bezspēcība. Un var rasties sajūta, ka esmu bezspēcīgs iepretim šim lielajam spēkam, kas pārņēmis pasauli. Bet tā ir tikai daļa realitātes! Vienmēr, katrā situācijā mums ir izvēles iespējas mūsu rīcībai. Vai vismaz attieksmei.  Šeit pieaudzis cilvēks var darīt ļoti daudz, sevis “nomierināšanai” vai precīzāk – atbalstīšanai.

Pajautāt sev- ko es varu darīt šobrīd? Kā es pats par sevi un savu ģimeni varu parūpēties. Ļoti loģiski un ļoti pragmatiski. Un šeit es nedomāju zemnīcu meža vidū vai griķu un sāls kalnus. Katram būs savs šā brīža aktualitāšu un  nākotnes iespējamo scenāriju rīcības plāns. Jau plāna gatavošana nomierina, jo tā pārslēdz mūsu smadzenes no emocionālā un racionālo darbību. Tātad, jau ir palīdzoša.

Sarunas, atbalsta grupas un terapija, ja jūti, ka nespēj tikt galā, jo mums visiem šeit ir ģenētiskā atmiņa, par to, kā tas bija. To nevajag novērtēt par zemu.

Rezumējot, nevis krist panikā un baidīties, bet arī neizlikties, ka draudi nepastāv. Šajā situācija ļoti piemērots ir krīzes komunikācijas algoritms:

Kas īsti notiek?

Kurš par to atbild (risina)?

Ko es varu darīt (vai nedarīt), lai sevi pasargātu?

Neaizmirstam, ka dzīve notiek šodien un rītdienu neviens mums nav apsolījis.

Sigita Pildava, LASAP valdes pārstāve, Komunikācijas profesionāle, stratēģiskās un krīžu komunikācijas eksperte, Elements C vadītāja