Autors: Māris Antons, oriģinālraksts Māra blogā.
Īsā atbilde – sabiedrisko attiecību speciālista un reklāmista krustojums.
Sociālās platformas ir vēl viens mediju kanāls blakus TV, avīzēm, žurnāliem un portāliem.
Atšķirība tikai tāda, ka grūtāk novilkt robežu:
ja apmaksāts baneris vai TV klips iekrīt reklāmista lauciņā,
bet iepakot informāciju žurnālistam, lai tas to nodotu tālāk saviem lasītājiem – tas ir PR speciālista darbs,
tad sociālās platformas ir kaut kur pa vidu – ziņai ir gan jāpārdod produkts, gan vēlams, lai tā būtu pietiekoši saistoša, lai cilvēki ar to interaktētu un varbūt pat nodotu tālāk.
Kopīraiteris (copywriter)
Dažkārt mani pārsteidz, cik ļoti sekli sociālajās platformās uzvedas tie paši zīmoli, kuri desmitiem un simtiem tūkstošu gadā tērē ATL (TV, prese, žurnāli, radio) kampaņās. Šajos brīžos pirmā doma – labāk nebūtu darījuši neko. Un tiešām, arī mūsdienās sociālajās platformās nedarīt neko arī ir variants. Padomājiet paši – cik daudziem zīmoliem, no tiem, kurus ikdienā iegādājaties, jūs sekojat arī sociālajās platformās? Atklāšu noslēpumu – liela daļa no šiem zīmoliem nav ne Twitter, ne Facebook, ne arī kādā citā sociālajā platformā.
Tas bija ievads tam, ka labāk nedarīt vispār nekā darīt slikti. Kā darīt labi? Maksāt cilvēkam, kurš ņems vērā veselo saprātu, zīmola vadlīnijas un sociālo platformu etiķeti. Pavisam labi, ja šis cilvēks ir arī radošs un spēj pārsteigt, nevis vienkārši kopēt citu zīmolu un profilu formātus, saturu un idejas.
Labākie vietējie piemēri arī ir bijuši, kad pie sociālajām platformām ir ķērušās radošās aģentūras un uzticējušas šo darbu labiem tekstu autoriem – Reāls Cīsiņš, piemēram, kuru savulaik darīja Mooz (tā es atceros – sakiet, ja kļūdos). Tad pati ziņa arī sanāk pietiekoši interesanta/pārsteidzoša/izklaidējoša, lai cilvēki to padotu tālāk.
Reklāmists
Sociālās platformas ir maksas kanāls – nereklamējot ziņas un paļaujoties uz to, ka tās saņems lapas “sekotāji” jūs gluži vienkārši metat naudu tukšā akā. Neviens saprātīgs cilvēks taču neiztērēs visu naudu uz Ziemassvētku kartiņām un aploksnēm, lai beigās saprastu, ka nav naudas pastmarkām, vai ne? Vai arī uzņēmuma vadītājs neiztērēs 20 000 € uz reklāmas klipu, lai parādītu to tikai saviem bērniem? Analoģiski ir gatavot saturu sociālajām platformām un pēc tam nesamaksāt par to, ka to ieraudzīs mērķauditorija.
Paejot gabaliņu tālāk, būtu feini, ja sociālo tīklu speciālists ne tikai prastu nospiest Boost pogu zem kārtējā ieraksta Facebook lapā, bet zinātu arī to, kā nomērķēt šo ziņu, lai to ieraudzītu tieši tie, kas visdrīzāk varētu izdarīt pirkumu. Un te nu bez zināšanām mediju pirkšanā digitālā mārketinga tehnikās nekādi.
Paejot gabaliņu vistālāk – vislabāk, ja sociālo mediju speciālists var pateikt, vai pēc viņa ieraksta kāds ir izdarījis pirkumu interneta veikalā. Es varu. 🙂
Bieži arī izrādās, ka katrs reklāmā ieguldīts eiro atnes atpakaļ 2x vairāk eiro nekā tas, kas ir ieguldīts saturā. Ar Like algas un dividendes vēl joprojām izmaksāt nevar.
Sabiedrisko attiecību speciālists
Tas, kas notiek tajā Facebook, ir publiski. Ne tā, ka visus ierakstus ierauga visi, bet tā, ka to vienu neveiksmi kāds ieliks skrīnšotā un tad gan to ieraudzīs visi. Tāpēc vienmēr ir jāpatur prātā, kas ir uzņēmuma vērtības, ko uzņēmums nekad nedrīkst teikt, kādās sarunās uzņēmums neielaižas. Lai man piedod jaunieši, bet es stipri šaubos, ka šādu lietu var uzticēt 1. kursa studentam vienpersoniskai izpildei.
Lietotāju atbalsts
Uz Facebook lapām un Twitter kontiem raksta reāli pakalpojumu lietotāji no Rīgas, Ventspils un Vecpiebalgas: “Es nopirku un man nestrādā.”
Tas nav ne seksīgi, ne stilīgi, tas ir ikdienas darbs. Kaut kādā mērā sociālo mediju speciālists ir tas, kurš pilda zvanu centru funkcijas un tiek galā ar klientu problēmsituācijām.
Cool, ko tālāk?
Katram uzņēmumam ir jāsaprot, kas no iepriekš minētā uz to attiecas. Un attiecīgi jāsaprot, ka to var darīt uz haļavu, bet var tam pieiet arī racionāli. Sociālās platformas nav brīnumnūjiņa, bet pieejot tām plānveidīgi un konstruktīvi, tie palīdz sasniegt dažādu biznesu dažādos mērķus.