Pēdējā gada laikā ļoti bieži saskaros ar frāzēm, kuras, lai arī izteiktas dažādos vārdos nozīmē “mēs taču visu zinām par sociālajiem”. “Sociālie” ir, runātājprāt, “sociālie mediji” (un ne sociālās platformas, lai gan bieži domāts tieši visaptverošais – sociālo platformu lauks). Vēl 2010.gada sākumā Uldis Pāvuls radīja lielisku prezentāciju ar nosaukumu: Tikai nestāstiet mums par Tviteri (adresētu Valsts pārvaldes komunikācijas darbiniekiem, taču lieliski saprotamu ikvienam).
Protams, vidējais latvietis (lai arī neviens lāga neapjauš kāds ir tas “vidējais”) tvīto kopš 2009.gada, un tas ir gana ilgs laiks, lai gūtu pieredzi. Dažs nozares kolēģis administrē pat vairākas facebook un draugiem lapas, uztur uzņēmumu tvitter. Visi zin visu, katram ir viedoklis. Gluži kā jau pieminētajā twitter – mēs katrs esam Eirovīzijas, hokeja, politikas un ēst gatavošanas “eksperti” (lielā mērā pakārtoti TV programmai). Visi zina, kā pienākas, bet dienu no dienas twitter parādās neveikli automatizēti ieraksti, publiski plānoti, bet ar tiešo “@” sākti, tādējādi tikai vienam adresātam redzami tvīti, twitter tiek publicētas saites bez komentāra (taču labi zināms, ka tieši uz šādām anonīmām hipersaitēm klikšķinot varat uzķerties uz twitter spama), korporatīvās lappuses tiek reģistrētas ar dīvainām kategorijām, facebook aptaujas ved uz draugiem, vai vēl attapīgāk – zīmols reģistrējas facebook kā “privātpersona” un dažus aicina draugos, bet citiem nav ļāvis sekot savai “personībai”, un vēl, un vēl… Katrs ir eksperts, un visi visu pārzina, lai gan retais veic sociālo platformu efektivitātes mērījumus. Un joprojām nav atradies ne pašmāju, nedz arī ārvalstu viedais, kurš spētu atbildēt kāda tad ir formula – ieguldītie resursi = atdeve no sociālajām platformām. Neviļus rodas analoģija ar pasaku, kurā balodis teicās zinām kā pīt ligzdu, dudināja “protu, protu!” un beigu galā ligzda tik teju teju turas kopā.