* Šis ir neliels ieskats prezentācijā, kuru sniedzu LASAP biedriem pēdējās sapulces laikā.
Viltus ziņas noteikti ir 2016.gada vārds (vai nevārds). ASV prezidents par “fake news” ir nosaucis teju visus lielākos ASV medijus. Pavisam nesen Latviju pāršalca ziņa, ka populārais portāls un Facebook lapa “Toma Joki” ir pārtapuši par aizdomīgu, nezināmām personām piederošu portālu nozagts.com, kas izplata puspatiesības un melus. Par to sāka rakstīt Jānis Polis, un beidzot tēma, par kuru jau vairāk kā gadu iepriekš bija pētījuši žurnālisti ieguva aktualitāti arī Latvijā un ne tikai paneļdiskusijās ar ekspertiem, bet jau pavisam ikdienišķās “virtuves” sarunās.
Viltus ziņas nav nekas jauns. Komunikācijas profesionāļiem patīk runāt par stāstu stāstīšanu kā nozīmīgu daļu no tā, kā jānotiek mūsdienīgai komunikācijai. Bet kas ir labs feiks? Tas vienmēr ir labs stāsts: puslīdz ticams, skandalozs, tāds, kas pievērš uzmanību un sarežģītu problēmu izskaidro vienkāršā veidā.
Runājot par viltus ziņām, mums ir jāskatās plašāk un jārunā par dezinformācijas ekosistēmu. Jo viltus ziņu izplatīšanas laivā sēž gan klikšķu biznesmeņi, gan neapdomīgi lasītāji, gan mediji, kas nespēj (vai nevēlas) identificēt viltus ziņas, gan reklāmdevēji, gan sociālo mediju sistēma kā tāda. Ir ļoti grūti noteikt, kāds ir šādu portālu, kas izplata melu ziņas, mērķis – peļņa, politikas ietekmēšana, cilvēku rīcības un domāšana ietekmēšana, vienkārši izklaide un joks, provokācija, vai kas cits. Un arī risinājumi šai problēmai var būt dažādi – gan valsts iejaukšanās, sodot par viltus ziņu izplatīšanu (Vācijā top šāds likums), gan investīcijas kritiskajā domāšanā un mediju pratībā (pašlaik Latvijā Baltijas Mediju izcilības centrs skolās māca šos jautājumus), gan tehnoloģiski risinājumi (piemēram, Facebook alerts, kas pasaka, ka ziņa nāk no neuzticama avota), gan resursu ieguldīšana pētnieciskajā žurnālistikā (piemēram, portāls snopes.com).
Lai arī Google un Facebook ir uzsākuši karagājienu pret viltus ziņu izplatību sociālajos medijos, tās arī ir adaptējušās nākotnes izaicinājumiem. Jā, daudzas no šīm lapām ir zaudējušas reklāmdevējus un nevar arī vairs reklamēties Facebook vai Google ads. Bet ko viņi dara? Viņi rada arvien jaunas un jaunas lapas. Un nekad nebūs iespējams izpētīt visas viltus ziņas, jo viņu resurss vienmēr būs plašāks, kāds ir pētnieciskajiem žurnālistiem. Turklāt, piemēram, konspirāciju žurnālists Alex Jones pats ir publicējis sarakstu ar lapām, kuras uzskata par viltus ziņu izplatītājām. Saraksta augšgalā – New York Times un Washington Post.
Visi ir dzirdējuši par DDoS uzbrukumiem kibertelpā, bet mēs mazāk runājam par to, ko var saukt par distributed denial-of-democracy (DDoD) uzbrukumiem – uzbrukumiem, kuru mērķis ir samazināt demokrātisko diskursu internet un sociālajos medijos. Nedemokrātiskas un semidemokrātiskas valstis ir investējušas plašus līdzekļus, lai izveidotu online troļļu armijas, kas apklusina valdības kritiķus, neatkarīgos medijus un cilvēktiesību aktīvistus. Viņi pārņem mirkļbirkas, un okupē sociālo mediju telpu. Tad, ja valstī ir vājināti tradicionālie un sabiedriskie mediji, cilvēkiem paliek arvien grūtāk uzzināt, kas notiek valstī. Tas ir veids, kā politiskās partijas vai valdības var ietekmēt cilvēku prātus un darbības.
Mūsu reģionā visaktīvākais spēlētājs ir Krievija. Kremļa kontrolēto mediju radītās dezinformācijas mērķis ir nevis pārliecināt cilvēkus par alternatīvo patiesību, bet gan sairdināt cilvēku uzticību institūcijām, radīt apjukumu, iedrošināt konspirāciju teorijas, radīt neapmierinātību un neticību un kopumā izmantot informācijas brīvu plūsmu pret demokrātiskām valstīm. Tie pat ne obligāti būs meli, tās var būt arī puspatiesības vai patiesība, pasniegta īpašā mērcē, kas ilgstoši tiek piedāvātas cilvēkiem patērēšanai un sairdina uzticību Latvijai, ES un NATO un tuvina Krievijai. Un ne velti Kremlis lielas investīcijas veic nevis tikai interneta resursos kā Sputnik, bet jo īpaši aktīvi finansē tieši TV, kur nav tik viegli veikt faktu pārbaudi un arī ietekme uz cilvēku prātiem un sirdīm ir daudz spēcīgāka.
Ko darīt? Ieteikumu ir daudz un tos noteikti var izlasīt daudzos citos interneta portālos, daudz sīkāk aprakstītus, bet te būtu mans TOP5:
Vai raksta virsraksts rada spēcīgas izjūtas (dusmas, neapmierinātību, naidu pret kādām grupām)? Viltus ziņu mērķis ir strādāt uz cilvēku jūtām, piespiest viņus klikšķināt un izplatīt ziņu, pat to neizlasot līdz galam un neiedziļinoties. Tad, kad esam nikni, neapmierināti, tad arī mūsu kritiskā domāšana kļūst vājāka.
Pārbaudīt, vai portālam ir redakcija un žurnālisti – ļoti bieži ir minēts tikai “redakcijas viedoklis”, bet nav minēts, kas tad ir šī “redakcija”. Portālam nav norādīti īpašnieki.
Pārbaudīt attēlus, kas izmantoti (veikt apgriezto google image search) – ļoti bieži tiek izmantoti attēli, kam nav nekāda sakara ar ziņu. Uz attēlu izmantošanu vispār jālūkojas kritiski – arī cienījami mediji bieži vien uzraksta neitrālu ziņu, bet ieliek attēlu, kurā, piemēram, politiķis, izskatās aizdomīgi. Tipiski piemēri varētu būt Ainārs Šlesers un Solvita Āboltiņa – pēc izvēlētās fotogrāfijas parasti ir iespējams noteikt, ko žurnālists ir vēlējies mums pateikt.
Pārbaudīt citātus – parasti žurnālisti, ja kaut ko apgalvo, ieliks avotus. Viltus ziņās avoti nebūs minēti vārdā. Dažreiz būs, bet tad, ja mēģināsiet šo citātu atrast citus, izrādīsies, ka avots to nemaz nav teicis vai arī attiecīgais teikums ir izrauts no konteksta.
Pārbaudīt, vai par to raksta citi ziņu portāli – turklāt, vai par to raksta lielie mediji. Lai arī, protams, var pieturēties pie konspirācijas teorijas, ka “visi lielie mediji ir sazvērējušies mums par TO nestāstīt”, katrs, kas strādā ikdienā ar lielajiem medijiem zina, ka viņu darba kontrole nav mūsu varā. Tipiska konspirācijas teorija – lielie mediji ir sazvērējušies slēpt PATIESĪBU par bēgļu zvērībām Zviedrijā. Realitāte ir tāda, ka skandalozas ziņas ir gards kumoss ikvienam medijam un, ja tā ir patiesība, tas agri vai vēlu nāks gaismā.
Tomēr es nevēlos apstāties pie šiem ieteikumiem, kas attiecas uz interneta lietotājiem. Es vēlos uzrunāt komunikācijas cilvēkus, jo arī mēs nesam daļu atbildības par viltus ziņu izplatību Latvijā. Kā atzīst Raivis Raspopovs, kam pieder vip-klubs.lv, portāla mērķis ir peļņas gūšana no reklāmām. Viņa portālā pašlaik reklāmas redzu no Drogas, AirBaltic, Finanza.lv un XNET.
Reklāmas šajos portālos nonāk caur Google Ads un domāju, ka daudzi uzņēmumi nemaz nezina, kur tad reklāmas atrodas. Tomēr uzņēmumiem, kurus satrauc korporatīvā sociālā atbildība un kas satraucas par zīmola tēlu, vajadzētu piefiksēt, ka ne visi portāli ir vienādi. Protams, uzņēmums iegūs vairāk klikšķu no reklāmas, kas atrodas viltus ziņu portālā. Tomēr vai šie ieņēmumi nesairdinās tās investīcijas, kas gadiem tiek veiktas, stāstot stāstu par to, cik šis uzņēmums ir uzticams un cik kvalitatīvas ir šīs preces?
Es baidos, ka par to nedomājot mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Mēs sairdinām cilvēku uzticību medijiem, atbalstot šādos portālus. Mēs palīdzam uzturēt viltus ziņu portālu radīto alternatīvo Latviju, kas ir korumpēta nabagu un muļķu valsts, kurai jāpakļaujas ļaunajai, amorālajai Eiropai un jārod vieta NATO karavīriem, kas ieradušies okupēt šo valsti.