Marta sākumā cnbc.com publicētais raksts iedvesmoja mani dalīties ar viedokli par sarunu veidošanu gan ar pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem.
Jau gandrīz divus gadus cenšos pievērst uzmanību tam, kā uzsāku sarunu, kādas ir sarunu tēmas, vai pietiekami ieklausos runātājā. Priecāšos, ja kādam mana pieredze noderēs.
Negvelzt niekus
Pirmais, ko bieži vien pasākām, ieraugot paziņu: “Čau! Kā tev iet?”, kas būtībā ir banāli un tieši tik bezpersoniski, cik bezpersoniski var būt. Tas mums bieži vien sanāk automātiski, nepieslēdzot nevienu no smadzeņu puslodēm. Piekrītu minētā raksta autoriem, ka šis jautājums neliecina ne par vaicātāja, ne atbildētāja patieso atbildi.
Pirms aptuveni gada Briselē, vakariņu laikā, blakussēdētājs, nozares kolēģis no radniecīgās Beļģu organizācijas, uzsākot sarunu un iepazīstoties, vaicāja: “Kāds bija Tavs lidojums?”. Es paskatījos uz viņu un nodomāju – nopietni? Tad es pasmaidīju un atbildēju: “Piedod, es neiesaistos saviesīgās sarunās. Varbūt Tu labāk gribi zināt, ar ko ikdienā nodarbojos savā organizācijā?”. Saprotams, ka kolēģim apmulsums bija liels, bet, kad pēc garākas šoka pauzes viņš piekrita manis piedāvātajai tēmai, tā bija daudz vērtīgāka un saturīgāka, nekā būtu vispirms garās sarunas par lidošanu, tad agro celšanos, laika apstākļiem utt. Manis piedāvātā tēma uzreiz ļāva mums ieiet saturīgajā sarunā, izlaižot tukšas un bezjēdzīgas pļāpas. Uzreiz gan piebildīšu, ka ir gadījumi, kad saviesīgās sarunas pēc protokola un etiķetes ir obligātas, tomēr tas noteikti neattiecas uz ikdienas situācijām, kas mums ir vairumā gadījumu.
Tāpat, satiekot draugus daudz patīkamāk ir saņemt konkrētu jautājumu, piemēram, kā klājas darbā, kā bērniem, kā braucas ar jauno motociklu, nevis tukšu atbildi uz jautājumu: “Kā iet?” – “Labi!” vai sliktākajā gadījumā – “Normāli!”. Pēc šāda tipa strupām atbildēm iestājas mulsuma brīdis un sākas iespringums – kā tagad korekti atvadīties. Tāpēc aicinu vai nu tikai sasveicināties, ja nav vēlmes vai steigas un aizņemtības dēļ iespējas attīstīt sarunu, vai uzdot personīgu jautājumu, kas tiešām aizvestu uzreiz uz saturīgu un jēgpilnu dialogu.
Gudra savu resursu vadīšana
Savā rakstā “10 padomi jēgpilnam dzīves gājumam” (sk. šeit ->) mudināju izvairieties no negatīvi noskaņotajiem cilvēkiem, atkarīgajiem, ar sliktu ietekmi un sliktiem ieradumiem. Arī ikdienas komunikācijā aicinu netērēt savus resursus “tukšām bezsatura sarunām”. Katra mijiedarbība paņem mums zināmu daudzumu resursu – laiku un enerģiju, nerunājot par emocionālo dimensiju. Ņemot vērā, ka ar laiku mēs apaugam ar bezgala daudziem darbiem, pienākumiem un aktivitātēm (un mazāk to noteikti nepaliek) – darbs, ģimene, bērni, hobiji utt., mums jābūt ļoti gudriem savu resursu vadīšanā, jo to daudzums ir ierobežots. Ieguldot daudz laika un enerģijas tukšās un bezjēdzīgās sarunās mums, pirmkārt, nepietiks resurss lietām, kas mums patiešām ir svarīgas un obligāti izdarāmas, otrkārt, mēs negūstam gandarījumu un piepildījumu un, treškārt, pilnīgi iespējams, mēs jutīsimies iztukšoti un vairs nebūs spēka nekam citam. Tikai jēgpilnas sarunas ar interesantiem cilvēkiem var sniegt mums gandarījumu un piepildījumu, tāpēc aicinu atvēlēt laiku tikai tām lietām un cilvēkiem, kas jums patiešām ir svarīgi!
Māksla saklausīt
Noslēgumā vēlos uzsvērt ieklausīšanās nozīmi. Ja mēs uzsākam saturīgu sarunu ar kādu mums nozīmīgu cilvēku, ir būtiski to darīt kvalitatīvi. Svarīgi ir spēt klausīties un saklausīt tieši to, ko otrs mums cenšas pateikt. Tas nav viegli un prasa zināmu treniņu. Vēl grūtāk ir nepārtraukt runātāju ar saviem komentāriem, viedokļiem un padomiem. Ieklausīties ir jāmācās, un tas nesanāk uzreiz, īpaši, kad sarunas tēma mums ir tuva un pašiem ir daudz stāstāmā (īpaši, kad satiekam sen neredzētas draudzenes vai draugus). Vēl arvien, kad kādā aktīvā sarunā pieķeru sevi pārtraucam otru, atvainojos un ļauju otram pabeigt savu domu. Aicinu mācīties aktīvi klausīties un saklausīt, uzdot jautājumus un sniegt padomus tikai tajā gadījumā, kad jums to vaicā.
* “Piedod, es negvelžu niekus” – autores interpretācija
Foto: Ieva Knāķe