top of page
Search
  • Rūta Grikmane

Vai mobings ir reāls arī no klienta puses?

Uzņēmējdarbībā tiek uzskatīts, ka klients ir vērtība un viņam vienmēr ir taisnība. Bet kā ir realitātē? Strādājot komunikācijas jomā, diemžēl, mēdz gadīties arī nepatīkamas situācijas, kad neizpildāmas prasības, nereāli laika ierobežojumi ir iemesli, kāpēc šajā nozarē visbiežāk strādā jauni cilvēki, kuri vēl nav izbaudījuši izdegšanas sindromu, kā arī ar savu enerģiju un darbaspējām var izturēt klientu untumus.


Šajā profesijā strādāju jau padsmit gadus, un lielākā daļa manu klientu ir patiešām brīnišķīgi, saprotoši un gatavi ieklausīties ieteikumos, uzticot visdažādākos uzdevumus. Taču savas karjeras laikā esmu saskārusies arī ar neadekvātiem sadarbības partneriem, no kuriem labāk būtu “turējusies pa gabalu”, nevis centusies pēc vislabākās sirdsapziņas izpildīt uzdotos pienākumus. Vienu šādu klientu “izbaudīju” pirms aptuveni septiņiem gadiem, saņemot īsziņas un e-pastus trijos naktī, izrādot totālu neizpratni, kāpēc neatbildu uzreiz. Taču arī pēdējā laikā viens no tādiem bija manā redzeslaukā, kad izjutu pilnīgu mobingu jeb psiholoģisko teroru. Un šī pieredze nāca no valsts pārvaldes iestādes, kas šķiet uzskata, ka var atļauties pilnīgi visu. Bet tagad pēc kārtas.


Daudziem komunikācijas nozarē strādājošajiem ir bijusi iespēja realizēt valsts vai pašvaldību iestāžu iepirkumus jeb kampaņas. Pirms to organizēšanas notiek konkurss par labāko projektu, tiek gatavoti n-tie dokumenti, lai pierādītu savu profesionalitāti un varēšanu, savukārt ar vispiemērotāko (bieži vien noteicošais ir budžets) tiek noslēgts līgums, norādot arī sadarbības personu. Tad visiem kopā jāveido komanda, kuras uzdevums ir sasniegt mērķus, izpildīt dažādus rādītājus ar reklāmas un sabiedrisko attiecību starpniecību, kā arī veikt virkni citus pienākumus. Tā arī man bija tas prieks, ka vienā no šādiem iepirkumiem uzvarējām, lai realizētu lielisku kampaņu ar vēl cēlāku mērķi.


Un tad sākās sadarbība. Jau pirmajā sapulcē sapratu, ka kaut kas nav labi, jo pretī bija cilvēks, kura personīgo attieksmi vēl arvien neesmu izpratusi. Pirmajās nedēļās mierināju kolēģus, ka viss būs kārtībā un nevajag satraukties, jo visu saraksti ar konkrēto “personu” uzņēmos pati, lai arī pārējiem nerastos vēlme šo projektu vienkārši pamest, un mēs visi kopā nonāktu līdz laimīgajām beigām. Diemžēl, situācija tikai pasliktinājās, jo sāku saņemt e-pastus un īsziņas, kur dizaineri, maketētāji, kā arī citi iesaistītie (komanda bija ļoti plaša) tika klaji saukti par “nespējīgiem”, “idiotiem” utt. Nepārtraukti tika pieprasīti plāni un skaidrojumi lietām, kas pēc kampaņas stratēģijas šķita pašsaprotami, kā arī arvien biežāk saņēmu norādījumus veikt izmaiņas aktivitātēs.


Sākotnējais projekts, ar ko startējām iepirkumā un par ko tika noslēgts līgums, nepārtraukti tika mainīts, kas nozīmēja arī precizēt sasniedzamos rezultātus un arvien atgriezties pie saskaņošanas procesa. Savukārt jau pirms kampaņas uzsākšanas tika prasīts veikt izmaiņas arī budžeta sadalījumā, norādot, ka to un šito ir iespējams izdarīt lētāk, tāpēc varam atļauties iekļaut projektā aizvien jaunas aktivitātes. Šis haoss noveda pie tā, ka aģentūrai visu laiku radās jaunas izmaksas, tādējādi padarot kampaņas realizāciju nerentablu, jo konkrētā iestāde, acīmredzot, aizmirsa, ka par projekta vadītāja, sociālo tīklu speciālista un citām citiem iesaistītajiem speciālistiem arī ir jāmaksā.


Ar ko tas viss beidzās? Vēl vairāk nekā mēnesi nācās pierādīt, ka sasniegtie rezultāti ir uzticami, skaidrot, kāpēc sākotnējā piedāvājumā solītie rādītāji atšķiras (jo tika veiktas izmaiņas pašā projektā), kāpēc tika darīta viena vai otra lieta, pamatojot ar sūtītajiem e-pastiem, datumiem utt. Nebeidzami pārmetumi, neapmierinātība, izmešana no citiem iepirkumiem bez pamatojuma, kā arī attieksmes demonstrēšana... Es to nodēvētu par valsts pārvaldes pilnīgu visatļautību, taču visu laiku paturu prātā, ka tā ir tikai viena šāda iestāde. Ar parējām lielākoties viss ir ļoti labi un sadarbība veidojas lieliski, jo visi ir tendēti uz mērķu sasniegšanu nevis sava personīgā pārākuma izrādīšanu jeb “es esmu klients un tu esi izpildītājs” attieksmes demonstrēšanu.


Ar mobings cīnāmies skolās un arī sabiedrībā kopumā. Taču to var novērot arī darbā. Mobings ir psiholoģiskā terora veids, kas sākas ar konfliktu, bet pāraug nepārtrauktā upura kritizēšanā, izsmiešanā, apmelošanā un necieņā. Vai šāda taktika noved pie labiem rezultātiem? Kādu, kuram patīk šī loma – varbūt. Bet lielākajai daļai cilvēku tas var rezultēties ar izdegšanu un depresiju.


Kad saskarieties ar šādām situācijām, aicinu ikvienu pasaudzēt savu nervu sistēmu un atteikties no sadarbības ar šādiem (pat teiktu) nenormāliem cilvēkiem, jo tas nav tā vērts. Mums apkārt ir pietiekami daudz adekvātu cilvēku, kuri spēj gan novērtēt zināšanas un ieguldījumu, gan arī pateikties par paveikto, kas bieži vien ir daudz nozīmīgāk par kontā saņemto algu.


Rūta Grikmane, “A.W.Olsen&Partners” projektu direktore, LASAP biedre

0 comments
bottom of page